Pēc pavasarī jau it kā iepazītā dzīves veida nupat atkal baudu attālinātā darba un mācību režīmu.
Gan ar ļoti būtisku atšķirību – ja pirms pusgada tos pāris mēnešus ik dienu varēju vismaz uz laiku darba pienākumu veikšanai ieņemt norobežotu telpu, tad šoreiz šādas iespējas īsti nav. Tikai nedēļa, un jaunām atskārsmēm pilna sirds.
Nevienu brīdi neesmu iebildusi pret lēmumiem attiecībā uz attālināto mācību noteikšanu un arī patlaban to negrasos darīt, bet ir bezgala vērtīgi uz mirkli iekāpt tajās kurpēs, kas tā spiež tūkstošiem ģimeņu visā valstī un, protams, ne tikai pie mums Latvijā vien. Tas tiešām ir caurcaurēm Nogurums izmisuma mērcē, ko ēd gan pusdienās, gan vakariņās un tiesā atlikušo vēl nākamās dienas brokastīs. Un te pat nav runa par to, vai skolotāji uzdotu par daudz vai par grūtu mūsu bērniem, par to, vai izjūti sapratni no darba devēja – par ko es nevaru sūdzēties –, un par to, vai tiešām līdz ar šādu režīmu nepaliksiet bez iztikas līdzekļiem. Prāts joprojām nav gatavs pārslēgties. Ar šo ligu vārdā “Covid-19” šeit Latvijā esam pazīstami nu jau vairāk nekā astoņus mēnešus, taču aizvien jau gribas dzīvot tāpat kā iepriekš. Ar bezgalīgu pateicību paļauties uz skolmeistaru prasmi, saskrieties un patriekties ar sen neredzētiem draugiem un galu galā – spēt atkal radīt.
Allaž ar apbrīnu (pat zināmu misticisma devu) esmu raudzījusies uz ģimenēm, kuras pievērsušās pilnīgai mājapmācībai un izstaro tādu budisku piepildījumu un – kas mūsu fiziskajai eksistencei ne mazāk svarīgi – nebūt necieš no trūkuma. To misticisma devu pat vairāk vēršu uz šo pēdējo aspektu – spēju strādāt un nodrošināt ģimeni, tik būtisku dienas daļu un savu spēku resursus novirzot ikdienas izglītojošajā darbā. Pirms vairāk nekā desmit gadiem Burgundijas reģionā nejauši uzsāku sarunu ar kādu neparastu vācu un havajiešu izcelsmes sievieti, kura man – tolaik vēl brīvam putnam bez bērniem – aizrautīgi stāstīja par savu izvēli atvases nelaist nevienā izglītības iestādē un kopīgi izzināt pasauli jeb apmācīt tikai pašu spēkiem. Lai gan biju jau par šīm idejām dzirdējusi, tik un tā klausījos tajā kā fantastikas žanra romānu. Sarunu beidzu ar savādu pēcgaršu un krietnu devu vielas pārdomām, tostarp arī ļoti pozitīvām. Tomēr jau tad sapratu – šim dzīvesveidam nepieciešams īpašs raksturs. Un tas nav manējais.
Tāpat tagad ir ar šo – gribi negribi – koviddiktēto dzīves režīmu. Iespēju smelties iedvesmu skatījuma maiņai uz savu dzīvi šķiet vairāk kā jelkad agrāk, bet tas automātiski negarantē spēju pārtapt citā cilvēkā.
Lai nu kā, bez sājās atziņas, ka vēl joprojām neprotu sadalīt uzmanību starp pedagoģiskajiem un profesionālajiem pienākumiem, ir mūs piemeklējuši arī gana daudz gaismas brīžu. Nepastarpinātā klātbūtne skolēna mācību darbā sniedz negaidītus atklājumus par to, cik daudz tavs bērns patiesībā jau prot, kā arī, protams, izgaismo vājos zināšanu posmus. Kā nekad agrāk novērtē līdzcilvēku sapratni un to, cik daudz racionālai situācijas uztverei dod paša pārstāvētā darba specifika. Līdz ar attālināto mācību režīmu mūsu ģimenes bērni tiek izskrieties pat krietni vairāk nekā ierastā skolas režīmā, un, vērojot sociālo tīklu vietnēs esošo sportisko izaicinājumu pārbagātību, šķiet, ka arī visi introverti un kolektīvi sportot negribošie lēnām izlien ārā no savām kompleksu alām. Arī šobrīd tik gaidītie valsts svētki iegūst ko līdzīgu Ziemsvētku aurai. Svētki slēpjas spējā radīt iekšējo gaismu, un viena alga – sarkan-balt-sarkanu vai egles zarā mirdzošu.
Komentāri