Šoreiz par detoksikācijas kūrēm, jaungada apņemšanos un labām iecerēm, piedodiet, bet nerakstīšu. Šīs tēmas jau ir “aizsistas” visos plašsaziņas līdzekļos, kaut saskaitāmo summa nemainās – lēmums plus rīcība ir rezultāts, bez viena vai otra rezultāta nav. Kaut gan tieši par rīcību kā darbību kopumu varētu parunāt.
Nesen “čiepstinātavā” (tviterī) lasīju pazīstama žurnālista spriedumu, ja “pēc padarītā darba kāds bijis neapmierināts, tātad darbs izdarīts labi”. No fona varēja saprast, ka stāsts ir par politikas purva mūdžiem, ko mīļi dēvējam par tautas aizstāvjiem.
Tomēr savā darbā saskaros ne tikai ar tiem, kuri vairākkārt pārdomā, pirms runā, bet arī ar tiem, kas vēlas, lai publicētas tiek tikai viņa labās domas, tādējādi spodrinot runātāja tēlu kā pāva spalvas, un jāteic, ka šī tendence pieņemas spēkā, klaji ignorējot vai varbūt neizprotot žurnālistikas būtību.
Tad nu skaidroju, ka žurnālists darbu sāk ar temata izvēli vai arī tēmu nereti iesaka redaktors. Turpinājumā žurnālists sāk materiāla gatavošanu – vāc informāciju, intervējot speciālistus, izvēlas tematam atbilstošo personu, vienojas ar viņu par tikšanās laiku, uzdod jautājumus, atšifrē diktofona ierakstus, izmanto arhīvu, bibliotēku, citu plašsaziņas līdzekļu materiālus, kā arī balstās uz saviem novērojumiem. Ja raksts paredzēts drukātajiem medijiem (avīzēm, žurnāliem), tad atbilstoši izdevuma specifikai savāktais materiāls tiek strukturēts un veidots raksts. Tik tālu, manuprāt, viss ir skaidrs un saprotams, bet vai kāds pamanīja, ka žurnālistam nav pienākuma pildīt kādas institūcijas sabiedrisko attiecību speciālista darbu un popularizēt konkrētā uzņēmuma, iestādes prestižu? Vai minēts, ka žurnālistam pirms raksta publicēšanas sagatavotais materiāls jānosūta intervējamam pārlasīšanai, saskaņošanai vai rediģēšanai? Arī nē. Tomēr šādas vēlmes, pat prasības pēdējā laikā ir aizvien biežāk.
Kas notiek brīdī, ja, ievērojot to, kas dokumentēts diktofonā, žurnālists visu precīzi atšifrējis un pierakstījis, bet neko nav nosūtījis pārlasīšanai, saskaņošanai vai labošanai? Apstiprinās žurnālista profesionāla rīcība, uzņemoties atbildību, kas protams, iekļauj cilvēcīgo faktoru, proti, iespējamību kļūdīties. Ik pa laikam kāds pēc publikācijas ir neapmierināts, aizvainots, jūtas izmantots. Taču monētai ir divas puses, no kurām viena ir runātājs, bet otra sabiedrība, kas pelnījusi zināt pēc iespējas visaptverošāku informāciju, lai ar savu galvu patstāvīgi izdarītu spriedumus.
Bieži gadās, ka neapmierinātie ir gribējuši izskatīties vai izklausīties labāk, nekā ir patiesībā. Un pret apkārtējo kritiku esam kļuvuši tik sensitīvi, ka bail, lai tik nepasprūk kāds verbālais purkšķis. Nav jau arī tā, ka pēc raksta tapšanas žurnālists pilnīgi nesadarbotos. Protams, ja tēma ir piņķerīga vai ieraksta atšifrējumā jaušamas pretrunas, rakstā jāmin precīzi skaitļi un tamlīdzīgi, mīļuprāt pārliecināmies, lai viss būtu korekti. Tomēr nosūtīt materiālu, lai to kāds savā patmīlībā cenzē, un tad publicēt it kā sabiedrības interesēs nudien ir žurnālistikas kastrācija.
Komentāri