Jūnijs ir vēstures leģendu mēnesis. Arī šogad Cēsīs tiks atzīmētas Neatkarības kara Cēsu kaujas, kas nākamgad jau varēs skaitīt simts gadus. Jaunākajos laikos, 1988. gada 1. – 2. jūnijā, notika Radošo savienību plēnums, kurā pirmo reizi pēc ilgajiem okupācijas gadiem tika skaļi pateikts par Molotova – Ribentropa paktu un par Latviju, kas zaudēja savu neatkarību.
Šis plēnums sāka pārmaiņu ceļu, bija kā gaisma tumšā naktī, kurai, šķiet, nav gala. Šogad, pēc 30 gadiem, Radošo savienību plēnumā atkal tika runāts par Latviju, par pagātni, tagadni un to, kāda ir Latvijas nākotne.
Jūnijā 30 gadus atzīmēja arī Cēsu folkfestivāls, kurā dziesminieki jau toreiz uzdrošinājās pulcēties zem sarkanbaltā karoga. Un gan Radošo savienību plēnuma trīsdesmitgades pasākumā, gan folkfestivāla trīsdesmit gadu atceres dienā brīžam skaļāk, brīžam tikai kā garāmejot tika pieminēta Atmoda. Vieni aicināja uz jaunu Atmodu, otri runāja par to, ka bijām vienā savienībā, tagad otrā un ka tādēļ viss ir slikti. Tā teikt, mūsdienu pasaulē Latvijai vajag pastāvēt vienai un neatkarīgai un tikai tad būs laba dzīve. Protams, par gluži ikdienišķām un praktiskām lietām – piemēram, par muitas tarifiem, kas sadārdzinātu gan Latvijas preces aiz robežām, gan citzemju preces Latvijā, absolūtās neatkarības aizstāvji gan parasti piemirst runāt. Tāpat kā par to, vai Latvija viena spēj nodrošināt savu aizsardzību. Tomēr stāsts nav par to, kā katrs no mums redz Latvijas neatkarību, bet par to, vai tiešām vajadzīga jauna Atmoda.
Par reformām dažādās nozarēs laikam nav vajadzības atgādināt. Lai gan rosība ir liela, reformu rezultāti, piemēram, veselības aprūpē un izglītībā, vairāk izskatās pēc skaļa absurda teātra. Jā, mēs esam Eiropas Savienībā un NATO, iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums kopumā pagājušajā gadā ir sasniedzis visstraujāko kāpumu brīvvalsts pastāvēšanas laikā. Mūsu mūziķi, mākslinieki, zinātnieki, sportisti ir zināmi visā pasaulē, un ar viņiem varam pamatoti lepoties. Un tajā pašā laikā esam viena no nabadzīgākajām Eiropas Savienības valstīm, mums ir augsts vardarbības līmenis ģimenēs un daudz bērnunamu bērnu, kuriem ir dzīvi vecāki, veselības aprūpe kļūst aizvien nepieejamāka tiem, kuri nav turīgi, skolu reforma klibo nu jau ar abām kājām, un joprojām katru gadu no Latvijas aizbrauc aptuveni 20 tūkstoši cilvēku. Starptautiskās organizācijas brīdina, ka plaisa starp turīgajiem un tiem, kuri dzīvo uz nabadzības robežas vai jau zem tās, aizvien pieaug, ka veselības aprūpe daudziem ir nepieejama, un politiķi likumdevēja un izpildvaras gaiteņos piekrīt, ka veselības aprūpe un izglītība ir ļoti svarīga, ka cilvēki ir valsts galvenā vērtība. Tāpat dažas partijas labprāt runā par latviešu valodu, ģimeniskām vērtībām un patriotismu, bet, piemēram, jautājums par bērnunama bērniem tika “pamanīts” tikai pēc tam, kad sabiedrisko mediju žurnālisti bija sagatavojuši raidījumus par šo jautājumu. Savukārt partija, kas gudri prot runāt par nodokļu reformu, negribēja un “nepamanīja”, ka ziedojumi sabiedriskajām organizācijām uzņēmējiem vairs nav izdevīgi. Finansējuma trūkuma dēļ apturēta jaunu dalībnieku uzņemšana programmā “Iespējamā misija”, kas palīdz skolām piesaistīt jaunus un talantīgus skolotājus. “Iesspējamā misija” eksistē tikai no ziedojumiem, taču līdz ar nodokļu reformu ir mazinājusies uzņēmēju vēlme ziedot.
Dažādu nebūšanu pārskatu varētu turpināt, bet būtiski, ka tā sauktā varas elite, kura gadu gadiem nemainās, jūtas labi un tai acīmredzot nevajag neko. Protams, nav tā, ka jāaiziet visiem, nav tā, ka visi deputāti un ministri būtu jātur pēc iespējas tālāk no varas gaiteņiem. Un nav tā, ka jauna Atmoda nozīmē iet ielās un celt barikādes. Manuprāt, jauna Atmoda nozīmē rudenī piedalīties Saeimas vēlēšanās un, galvenais, neticēt tikai skaistiem vārdiem par Latviju, tautu, latviešu valodu un patriotismu, par ko politiķi tā mīl runāt. Ir vērts paskatīties, kas un kā tiek darīts. Pretējā gadījumā tiešām var atkal nākties iet ielās un celt barikādes – lai aizstāvētu nevis politiķus, bet lai aizstāvētu sevi.
Komentāri