Stāsts par atmiņas un brīvības cenu ir kļuvis skarbs – ukraiņi par to maksā ar savām asinīm, mēs – ar augstu inflāciju. Protams, valstis nevar atļauties ignorēt savu iedzīvotāju intereses, bet vienmēr ir jautājums, kurā brīdī labklājības cena kļūst par brīvības un neatkarības cenu.
Francijas prezidenta Emanuela Makrona nostāja ir daudz skaidrota un analizēta, bet varbūt nevajadzētu aizmirst, ka, piemēram, šīs valsts atomreaktoru radioaktīvie atkritumi joprojām tiek vesti glabāšanai uz Krieviju. “Baltais zvirbulis” Eiropas Savienībā ir Ungārijas premjers Viktors Orbāns, kuru kaut kādos rāmjos izdodas vien noturēt, brīdinot, ka Ungārija var nesaņemt miljonus no atbalsta fondiem. Lai gan jau labu laiku ir skaidrs, ka Ungārijā valda daļēja diktatūra, reformas medijos un tiesu varā viņa partijai dod gandrīz neierobežotu varu, ir vērts arī atcerēties, ka neatkarīgā un brīvā valstī demokrātiju un brīvību nojauc pilsoņi paši, izvēloties tos politiķus, kuri sola “treknākas sviestmaizes”.
Pagājušā gada aprīļa vēlēšanās uzvarēja Orbāna partija “Fidesz”, iegūstot 53 procentu balsu. Protams, var bažīties, ka esošajā situācijā valdošā partija, iespējams, viltoja kādus vēlēšanu biļetenus. Vairāki eksperti pēc vēlēšanām norādīja, ka Ungārijas vēlēšanu sistēma, vēlēšanu apgabalu izveide, mediju kontrole – viss ir izdarīts tā, lai “Fidesz” uzvarētu arī visās nākamajās vēlēšanās. Turklāt Orbāns bija ļoti dāsns: sociālā programma (13. pensija pensionāriem), cenu ierobežošana degvielai un pārtikai, tas viss, protams, cilvēkiem ir ļoti pievilcīgi. “Atšķirībā no tā, ko daudzi prognozēja pirms vēlēšanām, ka varbūt Krievijas brutālais karš Ukrainā kaut kādā veidā mainīs cilvēku attieksmi – tas ir izrādījies par labu tieši “Fidesz” partijai un Orbānam, jo ļoti aktīvi priekšvēlēšanu kampaņā tieši pēdējā mēneša laikā tika izmantoti naratīvi par miera un kara pretnostatījumu, sakot, ka, balsojot par “Fidesz”, jūs balsojat par mieru, par stabilitāti Ungārijā, turpretim, ja jūs nobalsojat par opozīcijas partijām, var gadīties, ka Ungārija tiek ierauta militārā konfliktā,” toreiz skaidroja Latvijas vēstniece Ungārijā Agnese Kalniņa.
Izskatās, ka ungāriem lielu iebildumu pret Orbāna diktatora centieniem nav, kaut prezidents ar Krieviju ir noslēdzis līgumu par lētākiem energoresursiem, ignorējot ES sankcijas. Jāpiebilst arī, ka “treknāka sviestmaize” veicinājusi arī Ungārijas iedzīvotāju “atmiņas zudumu”. Ir aizmirsta izrēķināšanās ar brīvības un neatkarības aktīvistiem 1956. gadā. Pēc Staļina nāves Ungārijā sākās nopietni protesti un nemieri. 1956.gada 24. oktobra rītā Ungārijas galvaspilsētā ienāca 6000 padomju karavīru, vairāk nekā 400 tanku un bruņumašīnu. Pie parlamenta ēkas karavīri atklāja uguni uz demonstrantiem. Sākās kauja, abās pusēs bija kritušie. Tūdaļ pēc sacelšanās apspiešanas sākās masveida aresti. Pavisam padomju un ungāru drošības dienesti arestēja ap 5000 ungāru, 846 no tiem tika ieslodzīti Padomju Savienības cietumos. Padomju iebrukuma rezultātā bojā aizgāja 2800 Ungārijas pilsoņu, 12 000 tika ievainoti. 200 000 ungāru pameta valsti un emigrēja uz Rietumiem. Rietumiem toreiz bija citas rūpes, tie neatsaucās ungāru lūgumam palīdzēt, negribēja vērsties pret PSRS. Lūk, to visu daudzi ungāri ir “aizmirsuši”.
Protams, Orbānam galvenais ir saglabāt varu, bet daudziem nepamanīts paliek fakts, ka Ungārijā naftas pārstrādes rūpnīcas strādā ar Krievijas naftas vada “Družba” naftu, tādēļ Ungārija piekrita tikai tam Krievijas naftas embargo, kas tiek vesta ar tankkuģiem. Ungārijas atomelektrostacijas pieder Krievijas “Rosatom”. Francija un Ungārija nav vienīgās Eiropas valstis, kuras ir ieinteresētas un ir atkarīgas no Krievijas atomenerģijas jautājumos, tādēļ ES sankcijas pret “Rosatom” netiek nopietni apspriestas.
Tiesa gan, Ungārijas nostāja nav to paglābusi no augstas inflācijas. Pagājušā gada septembrī inflācija Ungārijā sasniedza tās augstāko līmenī pēdējos 26 gados – 20,1 procentu. Energoresursu cena paaugstinājusies par 62,1, bet pārtikas – par 35,2 procentiem, ziņo Ungārijas Statistikas birojs.
Secinājums ir gaužām vienkāršs – var “aizmirst” savu vēsturi, var piekāpties un piekāpties “treknākas sviestmaizes” dēļ, bet tā nav garantija ne labklājībai, ne brīvībai, ne neatkarībai. Agrāk vai vēlāk par savu izvēli nākas maksāt pilnu cenu.
Komentāri