Nozvana modinātājs. Kārtējais agrais rīts, kaut arī kalendārs rāda sarkanu datumu, man šī diena ir darba cēliens. Acis pavērusi, izstaipos. “Vēl tikai šodiena, un tad jau klāt brīvdiena,” nodomāju. Veikusi rīta gaitas, ar siltas tējas krūzi rokās apsēžos pie televizora, lai uzzinātu, kas jauns noticis pasaulē. Pulkstenis rāda 7.30. Pa logu pamanu, ka iekšpagalmā vērojama šai rīta stundai neraksturīga aktivitāte. Divas automašīnas uz mājas pusi pavērsušas gaismas lukturus. “Kas noticis?” nodomāju. Paveros pa virtuves logu un tajā pašā brīdī vēlos, kaut neko tādu nebūtu redzējusi.
Iekšpagalma vidū sniegā nekustīgi guļ vīrietis, bet neviens viņam neiet klāt. Pie sevis sāku lūgt Dievu, lai vīrietis aukstajā ziemas naktī (termometra stabiņš rāda -13 grādus) nebūtu nosalis. Policijas automašīnas mainās viena pēc otras līdz brīdim, kad ierodas neatliekamā medicīniskā palīdzība. Manī vēl ir cerība, ka vīrieti var glābt, bet tā, izrādās, ir velta. Viņam pāri tiek pārklāts zils maiss.
Cik gan trausla ir cilvēka dzīvība – te mēs esam, bet te vairs ne. Un mūsu spēkos pat nav īsti zināt, kurā mirklī dosimies mūžīgajā dusā.
Iedomājies, tu ej pa pilsētu un lūkojies uz to skaisti zaļojošo vai, gluži pretēji, sniega apputināto koku, nezinot, ka tieši tur apstāsies tavs dzīves gājums. Un gluži tāpat kā es, arī tu šorīt cēlies ar domu, ka jānodzīvo vēl šī diena, lai sagaidītu brīvdienu, kamēr citam tas bija pēdējais rīts.
Un tagad es saprotu, kāpēc amerikāņi un angļi pirms došanās savās gaitās ikvienam ģimenes loceklim pasaka “Es tevi mīlu”. Ne tāpēc, ka viņiem šie vārdi neko nenozīmē un ar tiem varētu šķiesties pa labi un pa kreisi, bet gan tādēļ, ka viņi apzinās – dzīve nav prognozējama. Atmetam savu latvisko kūtrumu un katru reizi, kad dodamies ārā no mājas, veltām šos vārdus saviem mīļajiem.
Komentāri