Latvijas medicīnas iestādēs, it sevišķi reģionos, trūkst ārstu. Veselības ministrija ir piedāvājusi šo problēmu risināt tādējādi, ka pēc rezidentūras beigšanas ārstiem būs pienākums nostrādāt piecus gadus tur, kur viņu trūkst. Mēģinājumi ar administratīvām metodēm ietekmēt jauno speciālistu karjeras lēmumus var sniegt arī gluži pretēju efektu.
Var saprast, kāpēc šāda ministrijas ideja radusies un ir guvusi politisku atbalstu. Valstij nepietiek naudas, lai ārstiem maksātu konkurētspējīgu atalgojumu, bet tanī pašā laikā valsts iegulda prāvus līdzekļus jauno ārstu apmācībā. Tāpēc šiem ārstiem, pirms tie sāk neatkarīgu profesionālo dzīvi, nākas izlīdzēt arī valstij. Ja, neskatoties uz jauniešu lielo interesi par medicīnas studijām, ārstu visu laiku trūkst, tas nozīmē, ka pieprasījuma apmierināšanas un piedāvājuma mehānismi nedarbojas. Un, ja tā, tad nepieciešama valsts iejaukšanās.
Arī brīvā tirgus kapitālismā pilnīgi visu nevar atstāt pieprasījuma un piedāvājuma likumu varā. Paļaušanās tikai uz to, visas iesaistītās puses, rīkojoties atbilstoši savām interesēm, vienmēr radīs optimālu rezultātu, kas ne vienmēr attaisnojas. Par to stāsta visa ekonomisko krīžu vēsture.
Taču līdzīgi kā ar brīvā tirgus regulēšanu, arī ar ārstu sadali ir ļoti viegli situāciju vēl tikai pasliktināt. Tas parasti notiek gadījumos, kad regulētgribētāji vai nu nesaprot, vai arī izvēlas ignorēt iemeslus, kāpēc pašregulācija konkrētajā situācijā nenoved pie visiem labākā rezultāta. Brīvajā tirgū dažkārt tā notiek tāpēc, ka vienu tirgus dalībnieku ietekme ir lielāka nekā viņu atbildība par pieņemto lēmumu sekām. Taču citkārt tas ir tāpēc, ka pie vainas ir jau kāda cita iepriekš ieviesta regulācija – un nevis jaunas regulācijas trūkums.
Klasisks piemērs par regulācijas nodarītu kaitējumu ekonomikai ir tas, kādā veidā Argentīna dažu gadu laikā šī gadsimta sākumā sarucināja savu liellopu gaļas nozari. Savulaik Argentīna bija viena no pasaules līderēm liellopu gaļas eksportā. Taču valsts iekšējā tirgū šis produkts inflācijas dēļ bija dārgs. Tā kā gaļas ražotājiem bija pieejami starptautiski tirgi, viņiem arī nebija nekādas vēlēšanās vietējā tirgū preci pārdot lētāk. Valdība nolēma, ka tautai jādod iespējas iegādāties lētu gaļu, tāpēc uzlika eksporta nodokli. Saskaņā ar ieceri, eksportam kļūstot neizdevīgākam, ražotāji savu preci realizēs vietējā tirgū. Savukārt tur, palielinoties piedāvājumam, cenas kritīsies. Taču, kad šādas iejaukšanās dēļ gaļas ražošana daudziem lauksaimniekiem vairs nebija izdevīga, viņi pārgāja uz citu kultūru audzēšanu. Līdz ar to arī gaļas cenas nevarēja kristies tik ļoti, kā valdība to bija iecerējusi. Savukārt eksporta nozares panīkums ir arī zaudējums visai valsts ekonomikai. Stāsta morāle: tā vietā, lai risinātu reālo ekonomikas problēmu – inflāciju un tās cēloņus -, valdība izmantoja citus, radikālākus instrumentus, kas savukārt nenoveda pie izdevīga iznākuma.
Kā šis stāsts ir attiecināms uz jauno ārstu sadali Latvijā? Vistiešākajā. Ja situāciju cenšas uzlabot ar tādiem līdzekļiem, kādus Veselības ministrija izvēlējusies, nav pārliecības, ka situācija uzlabosies. Īstermiņā varbūt – kaut vai tāpēc, ka daļa jauno mediķu nekur likties nevarēs. Taču ilgtermiņā ir sagaidāms, ka jaunieši, kas domā par karjeru medicīnā, sāks rēķināt, kas tiem ir un kas nav izdevīgi. Ko viņi izrēķinās?
Jāatzīmē arī tas, ka jau rezidentūras laikā jaunais ārsts daudz strādā, taču par šo darbu viņš nekādu lielo algu nesaņem. Lai gan ir saprotams, ka savu mācību laikā nevienam jaunajam speciālistam uz lieliem zelta kalniem cerēt nevajag, ārsti šajā ziņā izceļas. Viņi ir lētais darbaspēks, uz kuru pleciem jau tagad guļas nozīmīga daļa no darba, kas mediķiem jāveic. Tas, ka rezidenti šajā savas profesionālās izaugsmes posmā vēl pastāvīgi nedrīkst praktizēt ārstniecību, pats par sevi vēl nenozīmē, ka viņiem par reāli padarītiem un svarīgiem darbiem nepienākas arī atbilstoša samaksa.
Protams, šis praktiskais darbs arī ir daļa no mācību procesa. Taču aktuāls paliek jautājums par to, uz ko var un uz ko nevar pretendēt valsts tikai tāpēc, ka tā apmaksājusi ārsta rezidentūru. Tikpat ticams ir viedoklis, ka jaunie ārsti jau rezidentūras laikā ir reāli atstrādājuši lielu daļu no tā, ko valsts viņos ir ieguldījusi. Ministrija savos gaiteņos var izdomāt visu ko, taču to, vai šīs ieceres ir dzīvotspējīgas, izšķirs tas, vai jaunie ārsti paši tām piekritīs. Ja piekritīs, tad viss kārtībā, problēma atrisināta. Bet, ja viņi nepiekritīs, izvairīsies un, piemēram, vēl vairāk izbrauks uz ārzemēm, tad gaidītā ieguvuma vietā var iznākt vēl sliktāka situācija nekā pašlaik. Bet daudziem ir jābrauc prom tāpat, jo ik gadus pieejamo rezidentūras vietu ir mazāk nekā to cilvēku skaits, kas beidz medicīnas studijas augstskolā.
Ja valsts radītu apstākļus, kuros jaunie speciālisti pēc ārsta diploma iegūšanas paši būtu motivēti doties praktizēt vietās, kur pēc viņiem ir lielākais pieprasījums, rezultāts būtu krietni labāk prognozējams. To noteikti zina arī Veselības ministrija. Taču ir arī saprotams, kāpēc izvēlēts cits ceļš. Ja reiz nav naudas, lai maksātu rezidentiem, tad nākas viņus citādi mudināt pieņemt “pareizo” lēmumu. Taču vai ar to pietiek, lai cerētu, ka viss iznāks labi? Argentīna arī cerēja.
Komentāri