Krievijas armija nespēj cīnīties ar Ukrainas armiju tā, kā to vēlētos Putina režīms, tādēļ karš ir kļuvis par civiliedzīvotāju masu slepkavību. Protams, šī nežēlība nepasargā okupantus no zaudējumiem, un tie ir milzīgi.
Pēc Ukrainas Bruņoto spēku ģenerālštāba datiem iebrucēju zaudējumi līdz 23. marta rītam ir 15 600 karavīru, 509 tanki, 103 lidmašīnas un 123 helikopteri. Šie skaitļi mainās katru dienu, un diemžēl arī dati par bojā gājušajiem bērniem. Trešdienas rītā bija zināms par 121 bojā gājušu bērnu, bet ir skaidrs, ka skaitlis ir lielāks, jo daudz pieaugušo un bērnu joprojām atrodas zem drupām, bet ne visur un vienmēr tās var novākt nepārtrauktās apšaudes dēļ.
Vai tiešām Krievijas sabiedrība klusējot turpinās noskatīties uz Putina režīma zvērībām un jebkādu ētisko un juridisko normu ignorēšanu? Pret kopējo iedzīvotāju skaitu – 146,2 miljoni pirms gada – protestētāju pret karu ir maz, opozīcija gandrīz iznīcināta. Savu skatījumu uz Krieviju šodien un nākotnes risinājumiem diskusijā “Ceļi uz brīvību” Radio Brīvā Eiropa pauda Miroslavs Marinovičš, Ukrainas cilvēktiesību aktīvists, padomju laika disidents, publicists un teologs, arī Ukrainas Helsinku grupas līdzdibinātājs, Ļvivas Katoļu Universitātes Ukrainā vicerektors. Otrs diskusijas dalībnieks bija Grigorijs Amanuels, režisors no Krievijas.
“Uzvarētāja toga piesedza Staļina režīma noziegumus, Krievija nav nožēlojusi nodarīto. Tieši otrādi – Putins lepojas ar Staļina prātu, ar viņa valstsvīra potenciālu, bet tas nozīmē, ka visi šie noziegumi atkārtojas, īstenojas ar jaunu noziegumu palīdzību kā sēklas, kas palikušas Krievijas augsnē un tagad uzdīgst un izaug,” Miroslavs Marinovičs skaidroja savu Krievijas redzējumu. Savukārt Grigorija Amanuela redzējums bija vēl skarbāks: “Pirmais, ko karš iznīcina – cilvēkā cilvēcisko. Runāt par agresora cilvēciskajām īpašībām iespējams tikai atsevišķos izņēmuma gadījumos. Gaidīt cilvēcību no okupantiem, no cilvēkiem, kurus apliecinājusi iespēja nesodīti nogalināt, nav iespējams. Tāpēc okupantu valsts tauta ir pirmais upuris, pār kuru gāžas viss šis valsts spēks un vara. Neredzu neko jaunu, ko būtu izdomājusi pašreizējā vai Staļina vara. Es redzu pastāvīgu necilvēciskuma esamību vismaz kopš Ivana Bargā un Pētera Pirmā laikiem – protams, līdz pat Putinam. Noziegumu ķēdīte, kas skar ne tikai savas, bet arī kaimiņvalstu un arī vēl tālāku valstu pilsoņus.” Režisors piebilda arī, ka Krievu pasaules ideja ir noziedzīga, jo tas patiesībā ir sapnis par impērijas pasauli un tās būvēšanu.
Amanuels arī uzskata, ka ir vajadzīga nevis Ukrainas vai vēl dažu valstu stingra vienošanās ar Krieviju, bet gan lielas daļas pasaules valstu līgums ar Krieviju, tajā noteikti ietverot arī 1975. gada vienošanās noteikumus par Eiropas valstu robežām, un ka ir vajadzīgas kontroles mehānisms, kā panākt līguma noteikumus. Kā zināms, Helsinku vienošanos 1975. gada 1. augustā parakstīja arī PSRS un Austrumeiropas valstis.
Protams, lielais jautājums joprojām ir, kā un vai vispār var piespiest Krieviju pārtraukt uguni un izvest armiju no Ukrainas? Un kādas ir garantijas, ka Krievija ievēros parakstītos dokumentus? Ir vajadzīgs šīs valsts sabrukums, lai tā vairs nespētu būt agresīva un ignorēt jebkādas civilizētas sabiedrības vienošanās un noteikumus. Tas nevar notikt mēneša vai divu laikā, un zvērības turpinās. Jau vairākas reizes no Ukrainas ir saņemtas un arī apstiprinātas ziņas par fosfora, arī kasešu bumbu izmantošanu, apzināti un mērķtiecīgi tiek iznīcinātas skolas, slimnīcas, bērnudārzi un dzīvojamās mājas.
Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska biroja vadītājs Andrejs Jermaks esošo situāciju vērtē kā pasaules karu, kas pašlaik vēl notiek Ukrainas teritorijā. Otrdien, 22. martā, uzstājoties Lielbritānijas Karaliskajā starptautisko attiecību institūtā, Jermaks runāja par to, ka šo karu neizdosies ierobežot kā lokālu, nedodot Ukrainai vajadzīgos ieročus cīņai un izvairoties runāt par Ukrainas dalību NATO. Viņš atgādināja savulaik Čerčila sacīto, ka tas, kurš starp kaunu un karu izvēlas kaunu, beigās saņem gan kaunu, gan karu. Viņš arī brīdināja, ka iebrucēji atkal uz saviem tankiem raksta: “Uz Berlīni!” un retoriski jautāja: “Vai jūs zināt, ko tas nozīmē? Mēs zinām (..). Ticiet tiem, kuri sola jūs nogalināt, viņi tā darīs!”
Atliek piebilst, ka nekas vairs nav vienkārši, jo NATO vēlas izvairīties no globāla kara, bet nav skaidrs, vai to var izdarīt, ievērojot Krievijas prasības, kuras nemazināsies.
Komentāri