Domājot, ka katru dienu aizvien vairāk vajadzētu samazināt tirdzniecības vietu apmeklējumu, piektdien apsvēru, kas jānopērk nākamajai nedēļai, un jau no rīta biju Cēsu tirgū, cerot, ka vēl būs maz pircēju. Kārtība pārtikas paviljonā bija lieliska. Bija atzīmes uz grīdas, kas norādīja divu metru atstatumu pircējam no pircēja, bija pat darbiniece, kas uzraudzīja, lai apmeklētāji tās ievēro. Un visi arī apzinīgi ieņēma savu vietu, līdz ienāca divas cienījama izskata kundzes. Arī viņām norādīja, kur jāstāv, uz ko viena reaģēja ar vīpsnu, gan tā kā nostājas paredzētajā vietā, bet, līdzko tirgus darbiniece bija aizgājusi uz paviljona otru pusi, tā kundze – sprukt – no rindas laukā, pie letes klāt ar iebildi, ka tikai paskatīšoties. Un tas nekas, ka tur iepirkās ģimene. Tikpat žiperīgi viņa aplūkoja arī nākamā tirgotāja stendu.
Arī vakarpusē kādā pārtikas veikalā (tikai tad sāku fiksēt, ka jāmaina iepirkšanās paradumi un uz veikaliem jāiet retāk), gaidot rindā pie kases, nācās sastapties ar pircēju, kuram divu metru dzeltena atzīme neko nenozīmēja. Jaunais vīrietis bija nākamais aiz manis, bet droši nāca tuvāk par norādīto attālumu, lika pirkumus uz slīdošās lentes. Dienā dzirdēto satraukto ziņu (“Covid-19”arī Cēsu novadā) nomākta, diezgan asi aizrādīju par distances neievērošanu. Par to saņēmu atbildes… pat līdz tam, ka “ja būtu vīrietis, dabūtu pa purnu”.
Saprātīgi apsverot, neko bīstamu šīs situācijas nevarēja izraisīt. Darbīgā kundze nešķaudīja, neklepoja, izskatījās labi un pavisam vesela. Arī jaunajam vīrietim nebija apsaldēšanās pazīmju. Taču šī nu ir tā reize, kad arī cilvēkam, kurš pavisam skaidri zina, ka jaunā vīrusa sakarā nevienu nevar apdraudēt, jāievēro prasības. Kaut vai tādēļ, lai nesatrauktu citus.
Komentāri