Aizvien labāk cilvēkam un aizvien racionālāk valsts budžetam. Tādam taču vajadzētu būt reformu rezultātam, man šķiet. Vai ir vienkārši abus nosacījumus salikt vienā vienādojumā, un kāds tam būtu atrisinājums?
Par to atkal runā medicīnas nozares sakarā. Nule Latvijas Slimnīcu biedrība aicinājusi pārsteidzīgi neveikt reformas, balstoties tikai uz Pasaules Bankas pētījuma rezultātiem par veselības aprūpes kvalitāti Latvijā. Biedrība uzsver, ka slimnīcu reforma būtu jābalsta pēc tā, kā medicīnas pakalpojumus visizdevīgāk un kvalitatīvāk saņemt iedzīvotājiem.
Pasaules Bankas pētnieki secinājuši, ka lieli slimnīcu un ķirurgu darba apjomi saistīti ar labāku aprūpes kvalitāti un zemākiem mirstības rādītājiem attiecībā uz vairākām procedūrām. Pētījumā ieteikts konkrētu diagnožu pacientus no zema apjoma slimnīcām sūtīt uz augstāka apjoma ārstniecības iestādēm.
Protams, pētījums ir garš, daudzpusīgs, tas saprotams un analizējams speciālistiem. Viņi arī lemj, kas no tā paņemams, kāds reformu ceļš ejams nozarē. Taču bažas rada Slimnīcu biedrības atziņa, ka, analizējot Pasaules Bankas priekšlikumus, redzams – septiņos reģionālās nozīmes attīstības centros (vienkāršāk – bijušo rajonu pilsētās), tajā skaitā arī Cēsīs, kuros darbojas pilnvērtīgas neatliekamās palīdzības slimnīcas, ieteikts veidot zema līmeņa dienas aprūpes centrus. Biedrība uzskata, ja tas tiks īstenots, vairākos reģionos var pasliktināties iedzīvotāju veselības stāvoklis.
Cēsu klīnikā ieguldīts pietiekami daudz līdzekļu gan pašas ēkas uzlabošanā, gan modernu tehnoloģiju ieviešanā, gan tērēts darbs un idejas, lai piesaistītu jaunus speciālistus. Proti, ārstniecības iestādes un novada pašvaldības vadītāji slimnīcu ir plānveidīgi, mērķtiecīgi attīstījuši. Vai ieguldītā nauda un darbs tagad jāpārsvītro? Cik bieži mēs tā darīsim – izmetīsim padarīto, lai kaut kur citur tamborētu klāt iztrūkstošo gabalu un tērētu naudu?
Komentāri