“Kārtīgs Latvijas patriots Jāņus svin tad, kad jāsvin, nevis kāds noteicis. Un tas ir 21.jūnijā,” kādā sarunā sašutis sacīja jauns vīrietis. Viņš arī mēģināja skaidrot par sauli, kas īpaša šajā dienā, un vēl kaut ko, ko mediji ik gadu sīki apraksta, stāstot par latviskām tradīcijām. Arī runājot par tradīcijām, ik pāris teikumos ieskanējās – patrioti dara tā, un es kā patriots…
Klausoties atkārtoto vārdu “patriots”, dzirde nogura. Un vispār, kāds te sakars ar patriotismu. Katrs izvēlas, kad svinēt Jāņus. Kaut vai Pēteros.
Tā jau kļuvusi par tādu kā sevis apliecināšanu un nostādīšanu citu acīs – esmu patriots. Runa nav par to, ko esi izdarījis, svarīgākais ir atgādināt, ka esi. Un nav pieņemts to apstrīdēt, ja jau cilvēks tā saka, tad tā arī ir. Aiz muguras gan tiek pavīpsnāts – patriots atradies! Nemanot cēlais vārds šķīst.
Tikpat neatlaidīgi intervijās amatnieki stāsta, ka būtiskākais dzīvē ir kopt latviskās tradīcijas, tāpēc viņi to dara. Koristi pauž, ka vienīgā vēlēšanās ir saglabāt kora dziedāšanas tradīcijas. Tāpat vēl citi kaut ko dara tieši cēla mērķa labā.
Nezinu gan, vai kāds, sākot dziedāt korī, grebjot pirmo karoti, aužot pirmo prievīti, domā, ka kopj latvisko mantojumu. Iesaistās, dara tāpēc, ka patīk. Tāpēc, ka gribas būt starp līdzīgiem, starp domubiedriem. Tos skaistos vārdus par pagātni un nākotni izdomā citu nozaru speciālisti.
Vārdi izsaka būtību. Ko darīt, ja tie smalkajā un vērtīgajā atstāj nevērīgas švīkas, tīro un skaisto nosmulē? Lai kā gribas savu vērtību pacelt citu acīs, būt labākam, gudrākam, pārākam, diezin vai dižošanās ar patriotismu, lielīšanās, ka esi tautas gara mantu kopējs, iederas latvieša rimtajā ikdienā. Vienkārši katrs darām to, kas patīk, kas sagādā prieku. Ja citi to nedara, viņiem patīk un tuvāks kas cits, tas taču nenozīmē, ka viņi nav patrioti, ka viņiem vienaldzīga tautas kultūras pēctecība.
Viss bieži vien būtu daudz vienkāršāk un skaidrāk, ja mēs runātu mazāk.
Komentāri