Savulaik populārajā dziesmā bija vārdi: “Eiropa mūs nesapratīs, Eiropa mūs nepazīs…” Vai 20 gados kas mainījies? Kādam – jā, kādam – nē. Bet Eiropas Savienība ir izdevīga ikvienam – gan tiem, kuri no tās saņem atbalstus un izmanto piedāvātās iespējas, gan tiem, kam negribas pašiem uzņemties atbildību par kādu lēmumu, neizdošanos, jo viegli var pateikt, ne es vai mēs te to izdomājām, Eiropa liek. Ko nesapraša var iebilst, tāda kārtība, savējos jau nevainosim. Un tā mīti par labo iespēju dāvātāju un strikto noteikumu prasītāju ES nezūd, vien rodas no jauna.
Svētku reizēs, un 20 gadi ES noteikti ir svinami, pieņemts runāt par labo. Paskatoties apkārt, pat galvu negrozot, ikviens var redzēt, kā mainījusies Latvija. Vai bez ES finansējuma projektiem, atbalsta lauksaimniekiem tā būtu? Un tūlīt dzirdams par birokrātiju, prasībām, uzraudzībām un vēl nezin ko citu. Ja tā padomā, dīvaini sanāk – tev dod naudu, kas nav jāatdod, tātad nopelnītais paliks pašam, bet nevari tik daudz izdarīt, kā sarakstīt papīrus. Kurš vēl par papīru rakstīšanu var iegūt tik lielu naudu? Nekur jau nepaliek arī latviskā skaudība. Cik nav dzirdēts: “Kas tad viņam, Eiropa iedeva, es sitos kā nabags.” Ne nu iedeva, nekā, pats izdomāja, ka grib, uzdrošinājās, darīja, lai iegūtu attīstībai. Bet tam, kam ne darīt vēlmes, ne dūšas, jau vienmēr visi būs slikti – gan ES, gan izdarīgais kaimiņš.
Vai mēs saprotam Eiropu? Birokrātijas līmenī pamazām vien, bet citādi noteikti ne. Latvietis allaž dzīvojis pēc principa – savā mājā dari, kā gribi, bet neuzspied to man. Mums vispārcilvēcīgās vērtības kopīgas, bet katram sava dzīve, sava ikdiena, sapņi, skaistā izjūta, pasaules kārtības (dabas likumsakarību) izpratne. Ne viss, kas redzams TV, iet pie sirds, ne viss izprotams un saprotams. Un nav jau 20 gados daudz stāstīts. Vai uzreiz varam pateikt, cik ES ir dalībvalstu un ko par katras tautas kultūrām, vēsturi zinām? Droši vien kā kurš, bet vairākums… Ja zinātu, labāk saprastu. Arī tuvākos kaimiņus, igauņus, lietuviešus, zviedrus, somus…
Par ES zinām to, kādas jaunas regulas atkal jāievēro, to, ka katra valsts aizstāvas, lai iegūtu vairāk naudas. Ar to saprašanai un attieksmes veidošanai ir par maz. Gudrie stāsti par eiro, kopīgā tirgus atbalsts noplok, kad veikalā ieraugi Polijā audzētus dārzeņus par cenu, kas zemāka par pašu audzētā pašizmaksu. Saprotams, visu nosaka bizness, nekam citam nav nozīmes. Lai gan pareizi jāsaka – visu nosaka pašu varēšana. Ne tikai zemnieka, arī valsts. Varēšana, uzdrīkstēšanās, citu iepazīšana dos atbildes, vai mēs saprotam Eiropu.
Vai Eiropa mūs ir iepazinusi? Interesanti, ko par Latviju domā portugāļi, horvāti vai maltieši. Un te nedomāju hokeju, basketbolu vai bobsleju. Vai esam mācējuši citus ar sevi iepazīstināt, parādīt, kas un kādi esam?
Svētki jāsvin! Lai jaukas pārdomas! Tādas dziļas. Par šodienu un rītdienu.
Komentāri