Latvijas amatniecības kameras prezidents
Latvieši vienmēr bijuši amatnieki. Šodien amatniecībā tiem, kuri atraduši savu tirgu, neiet slikti. Daudzi strādā ārzemju projektos, produkciju pārdod citās valstīs un normāli pelna. Tie, kuri nav atraduši noietu, vaid, ka nekā nav, neviens neko nedod. Tur jau tā lieta, ka neviens nedod, mēs kamerā tad jautājam, ko viņš pats ir darījis, lai amatniekiem Latvijā klātos labāk.
Esam 16 tūkstoši amata meistaru, ja mēs būtu desmit reizes vairāk, Latvijas amatniecību zinātu pasaulē. Jābūt leģendai, ka latvietis ir meistars. Daudzi ir pret to, ka vajadzētu mūsu rindas paplašināt. Nevajag, jo man ir labi, kam man konkurenti. Bet ja mēs visi būtu stipri, to, ko Latvijā pārdodam par desmit latiem, citur pirktu par piecdesmit. Bet mūs nepazīst.
Amatnieki biedrībās
neiet. Kameras karogā ir rakstīts: ”Tēvija, tauta, amats – vienībā mūsu darba pamats”. Bet mēs darbojamies katrs pats par sevi. Mēs paši esam kūtri un neko nedarām, lai latviešu amatniekus pazītu Eiropā. Tā, piemēram, Rīgas tuvumā vienam turīgam cilvēkam ceļ māju, jumtu klāj ar Mozeles melno šīferi. Jumtu klāj vācieši. Latviešu meistars pieņēma darbā vāciešus, nevis latviešus.
Latvijas nacionālajā attīstības plānā nacionālās amatniecības attīstība nav paredzēta, tā vispār neparādās. Kamerai bija iecere Rīgā izveidot nacionālās amatniecības parku. Tur katras amatnieka profesijas pārstāvjiem būtu darbnīca. Te strādātu kameras labākie meistari. Katrs, meistars vai zellis, varētu ieiet, ja ko nezina, pavaicāt. Viņš būtu kā konsultants. Vienīgais, ko prasījām, lai valsts iedod telpas un zemi bez maksas. Bet valstij tādam atbalstam nav. Tāpat kā nav līdzekļu, lai izdotu mūsu sagatavotus pieredzes materiālus par guļbūvju celtniecību. No 150 firmām, kas nodarbojas ar guļbūvēm, īsti meistari strādā 15 firmās. Par viņu veikumu nav kauns, par pārējām negribas runāt.
Strādā, kā māk, bet pietiktu ar meistara padomu. Cilvēkiem vajag zināšanas, bet tās nodot nevaram. Amatniecībai ir nozīmīga loma kultūrvides un attiecību izveidē, tāpēc būtiski ir apkopot uzkrātās zināšanas un prasmes, tās sistematizēt un nodot maksimāli daudzu rīcībā. Ievērojams intelektuāls potenciāls ir izzudušos un šobrīd iznīkstošos amatos, tāpat ir nepieciešams apkopot un informēt par amatniecības sasniegumiem pasaulē. Latvijā ir iestrādes seno amatu atjaunošanā, tradicionālos rokdarbos, pārtikas, apģērbu, sevis kopšanas, skaistumlietu, sadzīves priekšmetu, mēbeļu, mājokļu, ražošanas rīku un objektu, transporta līdzekļu vēstures izpētē, amatnieciskā un industriālā mantojuma saglabāšanā un citur.
Ierosinājām izmaiņas likumā – meistardarbnīcu var vadīt tikai meistars. Tas šķiet gluži loģiski. Bet Saeimas deputāti nobalsoja pret – tas ierobežo tirgu, ierobežo biznesu. Lai attīstītu amatniecību, ir jābūt salīmeņotai meistarībai. Zellis nav meistars. Gribi dzīvot labāk? Jā. Ko nozīmē labi dzīvot? Vajag labas lietas. Kas ir labas lietas? Kvalitatīvas. Kur ņemt? Meistaru vajag. Meistarība ir mūžīga. Vajag liegt meistaram sevi apliecināt, viss izjūk. Ir gudri sistēmas grāvēji. Kāpēc Eiropas nauda aiziet lielos projektos, bet mēs amatniecības centram dabūt nevaram? Vara nomainījās un zemei, kur varēja būt centrs, radās cits izmantojums.
Latvijā novērtē roku darbu, bet nopirkt nevar. Latvietis saprot, ka lielveikalā ir masu kultūra. Taču latviešiem trūkst ideju. Kas skolā jāapgūst? Izglītības standarts. Idejas attīstīt īpaši nevar. Tie, kam pieder nauda, redz sistēmas, kas ierobežo ideju brīvību un atver durvis masu kultūrai. Strādnieki, vienalga kādā līmenī, astoņas stundas ir jānodarbina, pēc tam jāpiedāvā atpūta klubos. Lielveikalu demagoģija zināma – mums ir lētāk. Bet dažiem no tā peļņa milzīga. Ja būtu daudz mazu veikaliņu, situācija būtu cita. Cilvēkam būtu neērtāk, bet produkcija un attiecības dabiskas. Esmu pārliecināts, ka paralēli lielveikalam jaunā līmenī attīstīsies komunikācija. Iespējams, fantazēju, bet palīgs varētu būt internets. Klients tur uzzinās, ko ražoju, un ieradīsies pie manis.
Tie, kuri reiz iekodušies amatnieka pīrāgā, pie konveijera neies un arī pie Saeimas ar dakšām. Kopīgi paši varētu daudz izdarīt. Bet tikai kopīgi. Pierakstījusi Sarmīte Feldmane
Komentāri