Satiksmes drošība mūsu valstī balstās uz dažādām kampaņām, kas aicina ievērot ceļu satiksmes noteikumus – nebraukt dzērumā, nepārkāpt ātrumu, piesprādzēties, nelietot mobilos telefonus, taču šie aicinājumi nedod īpašus rezultātus.
Šodien uz Latvijas ceļiem vairāk redzēsim ceļu policijas kontroles, jo 19.septembrī jau trešo gadu pēc kārtas visās Eiropas Savienības dalībvalstīs norisinās Eiropas ceļu policijas tīkla (TISPOL) un Eiropas Komisijas organizētā kampaņa “Eiropas diena bez ceļu satiksmes negadījumos (CSN) bojā gājušiem un smagi ievainotiem cilvēkiem”.
Kampaņas rīkotāji neslēpj, ka viņu mērķis ambiciozs – aizvadīt šo dienu uz Eiropas ceļiem bez neviena ceļu satiksmes negadījuma ar bojā gājušajiem un smagi ievainotajiem, tādējādi padarot to par drošāko dienu ceļu satiksmē. Pērn šajā dienā Latvijā tika reģistrēti 133 ceļu satiksmes negadījumi, kuros cieta 13 cilvēki, taču izdevās iztikt bez upuriem.
Kopumā situācija pasaulē nav iepriecinoša, ik dienu satiksmes negadījumos bojā iet 3500 cilvēki, visvairāk 15 – 29 gadu vecumā, un ātrums ir viens no izplatītākajiem traģēdiju iemesliem.
Lai tuvinātu ambiciozo mērķu sasniegšanu un pievērstu autovadītāju uzmanību ātruma riskam, Starptautiskā automobiļu federācija (FIA) sadarbībā ar autoklubiem Eiropā īsteno satiksmes drošības akciju “Samazini ātrumu”. FIA pētījumi liecina, ka 40 – 50 procenti autovadītāju mēdz braukt ātrāk, nekā atļauts konkrētā ceļa posmā. Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja veiktā aptauja vēsta, ka 30 procenti autovadītāju regulāri pārkāpj atļauto braukšanas ātrumu.
Latvijas Ceļu satiksmes drošības plāns paredz līdz 2020. gadam samazināt negadījumos smagi cietušo un bojā gājušo skaitu par 50 procentiem, salīdzinot ar 2010. gadu, jeb no 218 līdz 109 personām gadā. Statistika rāda, ka pērn satiksmes negadījumos bojā gāja 136 cilvēki. Varētu teikt, ka situācija uzlabojas, taču ne viss ir tik rožaini. Ja paskatāmies uz ievainoto skaitu, te vērojama gluži pretēja tendence. Ja 2010.gadā CSN tika ievainoti 4023 cilvēki, pērn – 4824. Palielinājies arī kopējais negadījumu skaits ar cietušajiem no 3193 negadījumiem 2010.gadā līdz 3875 pērn. Tas liecina vien to, ka automašīnas gan ir drošākas, iespējams, cilvēki vairāk lieto drošības jostas, diemžēl negadījumu skaits nesamazinās. Protams, zināmu daļu var norakstīt uz arvien pieaugošo transporta līdzekļu skaitu, taču fakts paliek fakts, ceļu satiksmes negadījumu skaits palielinās. Ja 2010.gadā valstī kopumā bija reģistrēti 38 343 ceļu satiksmes negadījumi, pērn jau 45 466.
Arī Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Cēsu iecirkņa priekšnieks Aldis Pāže neslēpj, ka situācija uz ceļiem būtiski neuzlabojas: “Redzam, kāda ir braukšanas kultūra – ātruma ierobežojumus ignorējam, braucot pie stūres runājam pa telefonu, lai gan tas ir aizliegts, drošības jostas un bērnu sēdeklīšus nelietojam. To ikviens var redzēt pie skolām, bērnudārziem vai vienkārši pastāvot ielas malā un paskaitot, cik daudzi runā pa mobilajiem tālruņiem. Ļoti daudz, bet tas viss taču apdraud satiksmes drošību. Var par to runāt vai nerunāt, var paaugstināt sodus – nekas būtiski nemainās. Jāteic, man pat nav skaidrojuma, ko darīt, lai situāciju uzlabotu. Laikam vajadzētu katram autovadītājam sākt ar attieksmes maiņu. Kā ir šobrīd? Ja policija aptur, lai sodītu par tālruņa lietošanu, vainīgais nevis atzīst, ka ir pārkāpis, bet saka – jūs pierādiet, ka es runāju. Un policistam gandrīz vai jājūtas vainīgam, ka apturējis mašīnu. Arī par citiem pārkāpumiem aizturētais vispirms meklē attaisnojumu, nevis atzīst savu vainu. Kamēr tas nemainīsies, situācija ceļu satiksmē neuzlabosies.”
Lai arī sodu paaugstināšanai būtu jābūt kā galējam līdzeklim, kad pārējās iespējas izsmeltas, iespējams, šobrīd tas ir vienīgais, kas var situāciju mainīt. Vēl svarīgāk būtu radīt situāciju, ka izvairīšanās no soda ir neiespējama.
Autovadītāji, kuri bieži brauc pa mūsu tuvākajām kaimiņvalstīm – Lietuvu un Igauniju-, atzīst, ka tur situācija ir krasi atšķirīga.
“Ja pie mums vidējais ātrums uz ceļiem ir virs simta, kaimiņos – zem tā. Tur ātruma ierobežojumus ievēro, jo sodi lieli, kontrole notiek regulāri. Mums te vēl nedaudz valda tāda kā visatļautība un arī pašpārliecinātība. Daudzi domā, varu jau skriet, avārijas situācijā mašīnu savākšu, diemžēl nekad nevaram paredzēt, kas var atgadīties, un maz ticams, ka brīdī, kad lēmums jāpieņem un jārealizē sekunžu desmitdaļās, to spēsim,” saka autovadītājs ar ilggadēju pieredzi Ilmārs Gūtma-nis.
Varam jau pārmest, kur skatās policija, kāpēc nekontrolē braukšanas ātrumu pilsētā un tamlīdzīgi, bet vai tad dzīvojam policejiskā valstī, kur viss jākontrolē? Vai lēmumam – braukt droši – nav jānāk no pašiem autovadītājiem, kuriem vajadzētu padomāt, ka ar savu pārgalvīgo braukšanu apdraud ne tikai sevi, bet arī pārējos satiksmes dalībniekus, tai skaitā velobraucējus un gājējus.
Komentāri