Pirms dažām nedēļām valdība atbalstīja ieceri pārtraukt valsts finansējumu internātskolām. Nupat lēmums atkal mainīts – daļējs valsts līdzfinansējums tomēr būšot, jo pašvaldības izdarījušas nopietnu spiedienu uz valdošo koalīciju.
Komentējot lēmumu nefinansēt internātskolas, ministrija skaidroja, ka tas ir pārāk dārgi, valsts to nevar atļauties, turklāt izglītības līmenis internātskolās esot ļoti zems, tā ir kā noslēgta, negatīva vide, kas uzspiež savu “zīmogu”, padara bērnus par neko negribošiem un nevarošiem, jo nav nekāda pozitīva piemēra. Turklāt bērnu nami joprojām bērnus labprātāk sūtot uz internātskolām, jo finansējums jau paliek bērnu namiem. Lai gan internātskolu skaits šobrīd samazinājies līdz 12 skolām visā valstī, nav pamata apšaubīt, ka valstij tas ir “dārgs prieks”. Tāpat nav pamata neticēt ministrijas paustajam par izglītības līmeni un depresīvo vidi. Pārsteidza, ka joprojām nav atrisināts jautājums par finansējumu bērnu namiem, ja bērns mācās innternātskolā vai atrodas psihoneiroloģiskajā slimnīcā, jo par šo dubulto finansēšanu tiek runāts ne pirmo gadu. Savukārt jautājumu par internātskolu zemo izglītības līmeni valdība acīmredzot bija nolēmusi risināt visai viltīgā veidā – proti, pašvaldībām būtu grūti internātskolas finansēt, tad nu tiktu meklēti veidi, kā atbrīvoties no internātskolas, vai arī meklēti ceļi, kā mainīt internātskolu, lai tajā mācītos ne tikai bērni no bērnu namiem, trūcīgām vai nelabvēlīgām ģimenēm, kurus nākas pilnībā uzturēt. Jautājums par pašiem bērniem, izskatās, palika pēdējā vietā. Latvijas Pašvaldību savienības tobrīd ne reizi vien paustais, ka internātskolas ne vien izglīto, bet arī audzina, nomazgā un pabaro, veic sociālo rehabilitāciju, palika īsti nesadzirdēts. Jā, speciālisti atzina, ka tieši internātskolas veicina bērnu sociālo atstumtību, ka internātskolas bērniem, kuri ir bāreņi, bez vecāku gādības palikušie, no trūcīgām vai maznodrošinātām ģimenēm, ir zems pašnovērtējums un bieži viņi cieš no klasesbiedru pazemojumiem. Jautājums, kā mainīt šo situāciju, šos bērnus pārliekot uz vispārizglītojošām skolām, kur “parasto bērnu” ir vēl vairāk un droši vien arī vairāk pazemojumu un nevēlēšanās viņus pieņemt savā draugu lokā, palika pašvaldību ziņā. Tāpat kā jautājums, vai trūcīgo ģimeņu bērni būs paēduši un vai bērni, kuru vecāki strādā ļoti garas stundas, nepaliks vieni un pilnībā nepieskatīti. Valdības nostāja ir skaidra – internātskolas nav valdības darīšana, gadu vēl līdzfinansēs, pēc tam katra pašvaldība lai tiek galā , kā grib un prot. Tā teikt, domājiet un meklējiet risinājumus.
Varētu piekrist, ka bērni, tāpat kā pārējie iedzīvotāji, pirmām kārtām ir pašvaldības rūpe visos praktiskajos jautājumos. Tomēr paliek jautājums – vai tiešām valstij par viņiem nav nekādas daļas? Vai tie aptuveni 55 procenti bērnu, kuri nāk no minētajām ģimenēm vai ir bez tām, ir otrās šķiras cilvēki, par kuriem valstij un valdībai nav nekādas intereses? Ja pašvaldība var, lai tiek galā; ja nevar, tad lai notiek, kā notiek. Izdzīvos un tiks ārā no nolemtības ēnas – labi. Neizdzīvos vai kļūs par cilvēkiem bez noteiktas dzīves un darba vietas – tāds liktenis, tas taču “dabiskais atbirums”.
Protams, pašvaldībām jāmeklē risinājumi, kā tas jau ir izdarīts Amatas novada Drabešu skolā, pārveidojot internātskolu par pamatskolu ar internātu. Tomēr valdībai vajadzētu nākt talkā ar speciālistu padomiem un konsultācijām, par kurām nebūtu jālūdzas un jāmaksā skarba nauda. Turklāt jāsakārto un droši vien jāmaina visa sistēma, kas darbojas ar minētajiem bērniem, jo internātskolas ir tikai daļa no tās.
Komentāri