Laiks ir dārgs, autobusu vadītājiem stingri jāievēro grafiks, taču dažbrīd kalpošana burtam šķiet svarīgāka par cilvēcīgu attieksmi. To pierāda kārtējais gadījums, kas saviļņojis sabiedrību. Tas gan noticis Liepājā. Tur šoferis izsēdinājis meiteni no autobusa, pasakot, ka viena pasažiera dēļ līdz galapunktam nebrauks. Par laimi, pieturā raudošo bērnu bija satikusi kāda sieviete. Sociālajos tīklos tika paustas dusmas, ka varēja atkārtoties Ivana, piecgadīgā zēna, kas gāja bojā, gadījums.
Gribētos aizstāvēt tos autobusu šoferus, kuri ar lielu pacietību izturas pret skaļajiem pusaudžiem, kuri kā negudri cenšas viens otru pārkliegt, piebļaujot pilnu autobusu. Kluss prieks par tiem autobusu vadītājiem, kuri pēdējā mirklī atver durvis, lai nokavējies pasažieris paspēj ielēkt autobusā. Prieks par tiem, kuri no rītiem uzsildījuši autobusu, īpaši ziemas aukstumā. Paldies tiem, kas, braucot pie stūres, neatbild uz tālruņa zvaniem, un tiem, kuri saglabā smaidu, humoru un labu garastāvokli līdz pēdējam pasažierim.
Bet šoreiz tomēr gribētos izcelt tos gadījumus, kas likuši neizpratnē iedomāties – vai tā drīkst? Piemēram, rīts, kad ar starppilsētu autobusu no Valmieras braucu uz Cēsīm. Autobuss, kā ierasts, piestāja Liepā, kur nedaudz uzkavējās. Pasažieris, jauns vīrietis, palūdza atvērt durvis un ar maisiņu rokās ieskrēja tuvējā mežiņā aiz pieturas. Nekādu citu mantu viņam nebija. Varbūt palika slikti, varbūt savajadzējās krūmiņos, nav svarīgi. Svarīgi, ka viņš izkāpa un šoferis to redzēja. Autobuss pastāvēja kādas trīs minūtes, tad šoferis aiztaisīja durvis, un mēs aizbraucām. Kas notika ar pasažieri, nezinu. Tomēr šofera rīcība šķita tik pārliecinoša, it kā viņam viss būtu skaidrs – aizgāja un atpakaļ nenāks.
Otrs gadījums, kas lika aizdomāties, bija kādā autobusu pieturā pilsētā. Situāciju vēroju no malas. Autobusa šoferis, labi redzēdams, ka kāda vecāka sieviete aizelsusies centās tikt autobusā un bija no tā rokas stiepiena attālumā, aizvēra spēkrata durvis un uzsāka kustību. Bija žēl noskatīties, kā kundzīte centās skriet līdzi autobusam, klauvēdamās pie tā sāniem, tomēr šoferis palielināja ātrumu, un auto devās prom. Iedomājos – ja nu sievietei, kas bija pensijas gados, vajadzēja paspēt uz kāda novada attālāku nostūri, kur autobuss kursē tikai reizi vai divas dienā? Viss kaut kas taču var gadīties.
Iepriecina, ka starp iedzīvotājiem nav vienaldzīgo kā Liepājas gadījumā. Iespējams, runāšana par tiem publiski veicinās sabiedrības līdzatbildību. Arvien vairāk cilvēkiem būs drosme aizstāvēt vājāko, arī man.
Komentāri