Nesenā sarunā kāds vīrietis teica: “Mēs ar sievu abi strādājam, bet mums ir maznodrošināto statuss. Vai tas ir normāli?!” Uz šādu jautājumu atbilde ir skaidra, saprotams, ka šāda situācija ir ne tikai nenormāla, bet arī neizprotama. Kurš gan šai vai citai ģimenei atbildēs, kas šajā valstī notiek? Kā iespējams, ka strādāt varoši un griboši cilvēki spiesti būt mazturīgo statusā un domāt, kā pabarot ģimeni. Ir daļa sabiedrības, kas vēlas strādāt, darīt un būt noderīgi citiem.
Taču ir arī tādi, kuriem, šķiet, neinteresē nekas daudz, vien iespēja kārtējo reizi ko no valsts saņemt. Kāpēc tā saku? Aprīlī Amatas novadā devos līdzi kādai starptautiskai organizācijai, kura trūcīgām un maznodrošinātām ģimenēm veda dāvanas, cenšoties sniegt kaut niecīgu atbalstu. Nevēlos nosodīt nevienu ģimeni, bet jāteic, ka pēc šīs dienas man radās jautājums- kur sākas un beidzas cilvēku pašu atbildība. Vai nav tiešām tā, ka daļa sabiedrības šobrīd tikai gaida pabalstus, pārtikas pakas un vēl nezina kādas veltes, taču paši neuzskata par pienākumu paveikt pat mazumiņu. Saprotams, ja ģimenē ir pieci, seši vai septiņi bērni, situācija nav viegla, žēl, ja ģimene dzīvo trūcīgi, bet, pirms gaidi viesus, savā mājoklī varbūt ir iespējams satīrīt durvju priekšu un noraust istabā pa ziemu sakrātos putekļus! Tiešām, viesojoties kādā mājā, pie sevis domāju, ka trūcīgums nav attaisnojums nevīžībai un nesakoptībai. Interesanti likās arī tas, ka trūcīgā statusā bija ģimene, kurai patiesībā pieder pāris desmiti hektāru zemes. Vai latvietis būtu aizmirsis, kā saimniekot savā tēvu zemē? Vai nav paradoksāli, ka cilvēks ar nekustamo īpašumu mantojumā, turklāt svētāko, kas nu mums ir- zemi, var teikt, ka ir maznodrošinātais? Tas viss liek aizdomāties par to, kas esam. Liene Lote Grizāne
Komentāri