Tautas partija pagājušajā nedēļā sāka reklāmas kampaņu, kurā aicina cilvēkus stāties partijā. Tā ir vēl viena no partijas radošajām izpausmēm, kas papildina jau iepriekšējās — pēkšņo gribēšanu, ka tiek atlaista Saeima, un vairākkārtējos mēģinājumus gāzt Godmaņa valdību.
Ja valdības gāšana politiskajā dzīvē nav nekas jauns, tad pārsteidzošajiem paziņojumiem un pie citām partijām vēl neredzētajām kampaņām, šķiet, jārāda tautpartijiešu negurstošais dzīvelīgums. Par spīti visam, kas ar to noticis, šī partija dzīvos vismaz tik ilgi, kamēr pa vidam saviem merkantilajiem gājieniem spēs piedāvāt kaut ko tādu, kas mulsina citus un piesaista uzmanību. Tās izdzīvošana atkarīga drīzāk no oriģinalitātes, nevis no tā, vai pēc kampaņas tajā nudien iestāsies daudz derīgu cilvēku.
Kampaņa „Stājies partijā!” uzmanību piesaista. Un sākotnēji mulsina arī, jo pie mums nav parasts, ka partijas pašslavinoši par sevi atgādinātu, ja tuvumā nav vēlēšanu (jūnijā gan notiks pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanas). Daži to uztver par signālu, ka Saeimas ārkārtas vēlēšanas tomēr būs un Tautas partija kā pirmā metas sevi slavēt. Tomēr, tā kā pirmstermiņa vēlēšanu jautājums vismaz oficiālajās runās šķiet atlikts, vēl jo interesantāk ir pievērst uzmanību kampaņas vēstījumam.
Rietumu izpratnē partijas tiek uzskatītas par vienu no demokrātijas pamata elementiem. Partijas ir organizācijas ar pretenzijām uz varu, un vēlētāji no tām izvēlas sev tīkamāko, lai nodrošinātu, ka viņu intereses tiek pārstāvētas lēmumu pieņemšanas līmenī. Darbojoties partijā, pilsoņi iegūst papildu kanālu pašas partijas un, ja tā pārstāvēta parlamentā, arī valsts politikas ietekmēšanai.
Pie mums šī sistēma nedarbojas. Pie mums partijas nav organizācijas, kurās vienkāršie cilvēki var iegūt varu un ietekmēt procesus valstī. Politologs Ivars Ijabs norāda, ka mūsu partijas ir sīkas, elitāras un centralizētas. „„Vecāko biedru” politbirojā nolemtais automātiski kļūst par partijas viedokli; iekšējās demokrātijas procedūras un balsojumi ir vienīgi tukša formalitāte, ko paši ierindas biedri arī labprāt akceptē,” rakstīja politologs. Latvijā nav masu partiju, ko cilvēki varētu izmantot kā savu interešu veidošanas vietu un paušanas kanālu. Stingrās hierarhijas dēļ aktīvistam nepietiek vien ar centību, lai sasniegtu ietekmīgu vietu šajā organizācijā un iegūtu iespēju ietekmēt politiskos procesus. Būtībā sabiedrība un politiskās partijas pie mums ir pretnostatītas: no sabiedrības tiek prasīts ik pa laikam piedalīties vēlēšanās, lai ievēlētu politiķus, bet politiķi, kārtējo reizi izmānījuši sabiedrības atbalstu, pēc tam par vēlētājiem neliekas ne zinis. Nav mehānisma, kas nodrošinātu vēlētāju kontroli pār ievēlētajiem.
Par to iedomājos, skatoties Tautas partijas reklāmu, kurā tā aicina stāties partijā ļaudis, kam „nav vienaldzīgs mūsu valsts liktenis”, kas vēlas iegūt „uzticamus draugus un domubiedrus”, „palīdzēt sava dzimtā novada attīstībai”, kas vēlas „īstenot savas idejas” „iegūt jaunas zināšanas”, „kaut ko mainīt savā valstī” un nebaidās „uzņemties atbildību”. Zīmīgi, ka reklāmā partija iztiek bez redzamāko partijas biedru sejām, tādējādi netieši norādot, ka jaunie „domubiedri”, visticamāk, nebūs Andris Šķēle, Gundars Bērziņš vai Helēna Demakova. No manis tikko aprakstītās Latvijas partijas problemātikas viedokļa šis ir interesants piedāvājums cilvēkiem. Tomēr diemžēl piedāvājums nākt un darīt drīzāk ir teorētisks un lielā politika aktīvajam pilsonim nespers ne soli tuvāk.
Tautas partija ar šo kampaņu, domājams, iegūs kādu jaunu biedru un, iespējams, arī ļaus daļai publikas sevi parādīt kā atklātāku organizāciju, tomēr svarīgākais jautājums ir par to, kāpēc partija ko tādu piedāvā pašlaik. Vai kaut kas ir mainījies partijas iekšienē? Vai ir mainījusies
partijas iekšējā varas sadale, lēmumu pieņemšanas procesi vai kas cits? Vai ir kas tāds, kas pašlaik cilvēkam, kas partijā iestājies, dotu lielākas politikas ietekmēšanas spējas nekā tad, ja viņš iestātos pirms gada vai diviem?
Partija situāciju skaidro citādi. „Politiskās partijas novājinās, cilvēki tajās nestājas, politikā trūkst paaudžu un „seju” nomaiņas, valsts sāk stagnēt un cilvēku neapmierinātība aug,” teikts Tautas partijas tīmekļa vietnē. „Šajā situācijā vienīgais reālais risinājums ir vienkāršs — cilvēkiem ir jāstājas partijās un jāmaina tās, jāietekmē to darbība ar savām idejām un piedāvājumu!” Tomēr, ņemot vērā, ka partijas nav tautas kustības, grūti sagaidīt, ja Tautas partija izrādītos esam atvērusi durvis lieliem jaunu cilvēku pulkiem un aicinātu tos mainīt organizāciju, pārņemt kontroli pār to un nest tālāk tādu karogu, kādi tie paši būtu pārveidojuši.
Komentāri