Latvijas valdība, aktualizējot jautājumu par Latvijas un Krievijas robežlīgumu, līdz šim publiski izrādījusi, ka svarīgākais tai ir pēc iespējas ātrāk ”notirgot” Abreni, nevis domāt par zaudējumiem un ieguvumiem, ko šis darījums varētu nest.
Aigara Kalvīša valdības lolotais robežlīguma noslēgšanas plāns paredz atsaukšanos uz abām valstīm pieņemamu juridisku dokumentu – 1991. gada 21. augustā pieņemto Konstitucionālo likumu ”Par Latvijas Republikas valstisko statusu”. Uz šo dokumentu, 1991. gada 28. augustā atzīstot Latvijas neatkarību, atsaucās arī Krievija. Savukārt dokumentā ir atsauce uz 1990.gada 4.maija deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, kurā savukārt ir atsauce uz 1920. gada miera līgumu. Tādējādi netieša atsauce uz Latvijas brīvvalsts laika dokumentu ir, Krievija neiebilst un līgumu varam parakstīt. Savukārt atteikšanos no Abrenes pēc būtības paredz 1997. gadā parafētais robežlīgums, par to nekādu bēdu, atliek vien dokumentu parakstīt.
Par Abreni tiešām nav vairs ko daudz diskutēt. Labējo spēku izteikumi, ka mums nepieciešams tāds līgums, lai pie jautājuma par Abrenes neatdošanu Krievijai kādreiz būtu iespējams starpvalstu līmenī vēl atgriezties, nav uzskatāmi par nopietniem, jo tad jau visus būtiskos jautājumus varētu risināt, atstājot to risināšanu uz vēlākiem laikiem. Latvijai ir nepieciešama skaidra pozīcija Abrenes jautājumā. Jāņem vērā gan tas, ka Abrenē atrodas dzelzceļa mezgls, kas to padara par stratēģisku vietu, gan arī tas, ko par atrašanos Latvijas vai Krievijas teritorijā domā paši abrenieši (vai kāds par to ir painteresējies?). Tāpat atcerēsimies Krievijas un citu valstu teritoriālos strīdus un pamācīsimies, ka piekrišana Krievijas noteikumiem nav obligāta.
Pastāvošajā situācijā atteikšanās no Abrenes diez vai būtu uzskatāma par lielu vēsturisku kļūdu – bet tikai jautājumā, ja mēs Abreni nevis atdosim, bet iemainīsim, pārdosim. Tomēr, ja Latvijas valdība domā, ka šie pāris procenti pusaizaugušas Latvijas teritorijas mums nav vajadzīgi, tas nenozīmē, ka mums par visu vari un pēc iespējas ātrāk no tās jātiek vaļā.
Aigara Kalvīša valdība kā ar nez kādu sasniegumu lepojas, ka tai ir padomā stratēģija robežlīguma noslēgšanai. Tomēr šī stratēģija nozīmē tikai to, ka aizpērn līgumam pievienotā deklarācija ir atsaukta un atrasts pašmāju lietošanai derīgs iegansts, lai nebūtu nepieciešams atsaukties uz 1920. gada Latvijas un Krievijas miera līgumu. Krievija robežlīgumu bija gatava parakstīt arī 2005. gadā, un tikai paskaidrojošās deklarācijas pievienošana no šī soļa lika atteikties. Tas nozīmē, ka, deklarāciju atsaucot, nav šķēršļu, iespējams atsākt līguma parakstīšanas procesu.
Savukārt joma, kurā tiešām būtu nepieciešami panākumi, proti, starpvalstu diplomātija, pašlaik palikusi vien pielīšanas līmenī. Tas, ko pašlaik ir nepieciešams iegūt – konkrētas garantijas par to, ko Latvija iegūs, ja atteiksies no Abrenes. Uz Ventspili sāks plūst nafta? Nebūs šprotu tirgošanas un citu ar aizdomām pret Latvijā ražotu pārtiku saistītu ierobežojumu? Spriežot pēc amatpersonu publiskajiem izteikumiem, Latvijas puse dzīvo cerībās, ka viss būs labi, ka mums ar Krieviju attiecības ies uz augšu straujos tempos, ka tirdzniecības sakari paplašināsies un, kas zina, varbūt arī prezidents Vladimirs Putins reiz ciemos atbrauks.
Taču tā vietā, lai prasītu, kāds mums labums, ja robežlīgumu noslēgsim un Abreni atdosim, ārlietu ministrs Artis Pabriks pauž vien vēlmi Krievijai piedāvāt tādu līguma variantu, kas ”tai būtu pieņemams”. Viņš norāda – ja Latvija tagad Krievijai pieprasītu atdot Abreni, valsts ”nokļūtu izolācijā un nesaņemtu citu valstu atbalstu”. Taču ne jau par Abrenes atdošanu vairs ir runa. Runa ir par to, kam ir nepieciešama šī steiga, kādā vēlamies ”pa lēto” notirgot savu teritoriju, pretim nesaņemot neko konkrētu. Paši redzējām, ka nenoslēgtais robežlīgums netraucēja Latvijai tapt uzņemtai ne Eiropas Savienībā, ne NATO. Savukārt Krievijai nenoslēgtais robežlīgums gan traucē – kaut vai bezvīzu režīma noslēgšanai ar Eiropas Savienību. Arī Eiropas Parlamenta (EP) deputāte Inese Vaidere komentārā laikrakstam ”Diena” norāda, ka mums neviens nespiež robežlīgumu noslēgt tieši tagad, savukārt EP 2005. gada 26. maija ziņojumā ”Par ES – Krievijas attiecībām” tieši Krievija ir tā, kas tiek mudināta aktīvāk piedalīties robežlīguma noslēgšanā.
Tas viss liek domāt, ka bēdīgi slavenās ”beigta ēzeļa ausis” saņemt Latvija ir izvēlējusies pati.
Komentāri