Šogad 9. maija gaidīšana ir saspringtāka nekā citus gadus. Kā nu ne – jūnijā vēlēšanas, un gan kreisajiem, gan labējiem politiskajiem spēkiem „atbrīvotāju” svētki un Uzvaras piemineklis ir viena no tēmām, par ko izteikties un piesaistīt vēlētājus.
Tas, ka Krievija 2. pasaules kara beigas svin citā datumā nekā Eiropa, nozīmē uzskatu, ka Padomju Savienībai bija īpaša loma cīņā pret nacistisko Vācija. Īpaša loma tai nudien bija – to veidoja Molotova-Ribentropa pakts, kurā puses vienojās, ka neuzbruks viena otrai, un sadalīja Eiropu ietekmes sfērās. Savukārt pēc tam Krievija, ieguldot milzīgus resursus un ciešot lielus cilvēku zaudējumus, kopā ar rietumvalstīm Vāciju uzvarēja.
Pasākumā, kura laikā cilvēki Pārdaugavā piemin kritušos un svin, kā nu prazdami, pašā par sevi nav daudz nosodāma. Latvijai nacistu okupācijas izbeigšana atnesa padomju okupāciju, un šī iemesla dēļ 9. maija atzīmēšanu var uzskatīt arī par Latvijas okupācijas sākuma dienu. Tomēr ne jau Latvijas okupāciju šie cilvēki atzīmē. Karavīri, lai kurā frontes pusē karojuši, ir izgājuši cauri ellei, un viņiem liegt iespēju tikties ar cīņubiedriem nevajag. Problēmas jau raisa nevis viņi paši, bet viņu izmantojums politikā. Te gan nāk prātā, ka līdzīgas tiesības būtu arī „nepareizajā” pusē karojošajiem, tomēr tās realizēt traucē ideoloģiskie uzstādījumi. Ideoloģiskajā ziņā karš pirmām kārtām ir nevis tajā iesaistīto cilvēku personīga traģēdija, bet gan sevis pārstāvētās puses uzskatu paušanas veids. Tas ļauj leģionāru gājienā saskatīt nacistu maršu, jo var teikt, ka šie cilvēki pulcējas, lai slavētu sevis pārstāvētās valsts uzskatus. Arī Lielā Tēvijas kara veterāni publiskajos viedokļos un, domājams, arī viņu pašu izteikumos parādās nevis kā indivīdi, bet kā Padomju Savienības pārstāvji, kuri paveica varoņdarbu un uzvarēja nacismu. Lai kā latvieši pret to rauktu degunu, nacisma sagraušanā šie ļaudis nudien piedalījās. Un tas ir ne tikai viņu, bet bija arī visas Padomju Savienības vēstures centrālais notikums – nekā lielāka, ko glorificēt, pēc tam vairs nebija. Šis notikums palīdz veidot pozitīvu paštēlu un ir pamats, lai stāstītu sev un citiem, ka ir izdarīts liels un labs darbs. Un kā gan no šāda priekšstata lai atsakās?
Šie nav vienkārši veterānu svētki. Par to norisi šķēpus lauž politiskās partijas, cerot no šī pasākuma gūt labumu. Par pasākumu norisi rūpējas „Saskaņas centrs”. Ar to saistītā organizācija „9.maijs.lv” vāc ziedojumus veterānu atbalstam. Savukārt „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK gribēja panākt, ka svētki šogad tiek aizliegti, un brīdināja par iespējamām nekārtībām. Ar nacionāliem viedokļiem neskopojās arī „Jaunais laiks” un „Pilsoniskā savienība”.
9. maija politizāciju šogad vēl vairāk paspilgtināja tas, ka Rīgas Pieminekļu padome atbalstīja priekšlikumu – tiks atjaunots Uzvaras pieminekļa uzraksts, kas vēsta, ka monuments ir celts „Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem”. Arguments -pieminekļi jāatjauno to vēsturiskajā izskatā un nav svarīgi, kāda ideoloģiskā slodze šim uzrakstam ir konkrētajā laikā. Zinātņu akadēmijas ēka nav tāda veida monuments kā Uzvaras piemineklis, bet varbūt arī tai zvaigzni galā vajadzēja atstāt? Ja mainās laiki, tas nenozīmē, ka „ideoloģiskā slodze” pazūd, turklāt tas, ka nauda uzraksta atjaunošanai ir atrasta nevis Latvijā, bet Krievijā, ir simboliska izpausme tam, kāda ietekme ir austrumu kaimiņam uz mūsu politiku. Šajā jautājumā gan ir arī pretarguments, proti, burti no pieminekļa 90. gadu sākumā pazuda nevis ar Latvijas politiķu atbalstu, bet gan krāsainā metāla zagļu dēļ. Līdz ar to var teikt, ka politiskajā līmenī Latvija nekad nav iebildusi pret šo uzrakstu un tikai klusām priecājusies, ka burti no pieminekļa pazuduši.
„Tēvzemiešiem” neizdevās panākt, ka 9. maija pasākumi Pārdaugavā tiek aizliegti. Rīgas galva Jānis Birks izteicās, ka „ir nožēlojami, ka tiesībsargājošās institūcijas saskata draudus latviešu sirmgalvjos 16. martā, bet nesaskata draudus krievu ekstrēmistos” un ka „tiesībsargājošās iestādes ar šo ir uzņēmušās pilnu atbildību par to situāciju, kāda būs Rīgā 9. maijā”. Lai arī kā labējie spēki pūlētos uz 16. marta pasākumu neatļaušanu atbildēt ar ko līdzīgu saistībā ar 9. maija pasākumiem, viņu iespējas stāties pretim ir ierobežotas. Turklāt neatļaut rīkot pasākumu tikai tāpēc, ka aizliegts ir cits pasākums, diez vai ir labākais arguments.
No Pārdaugavas pa Saeimas logiem ar akmeņiem trāpīt būs grūti, tomēr nacionālā platforma draudēšanai un iebiedēšanai noder itin labi. Kamēr politiķi netiek galā ar ekonomiskajām nedienām, tikmēr pareizās un nepareizās vēstures cīņas, kā arī strīdi par pareizajiem un nepareizajiem pieminekļiem ir labs līdzeklis, lai parādītu savu aktivitāti.
Komentāri