Svēta vieta tomēr nevar palikt tukša. Iespējamā liela mēroga kara starta laukums pārvietojies austrumu virzienā. Par 21.gs. Balkāniem kļuvuši Tuvie Austrumi. Ja nu kaut kur varētu sākties nepatikšanas pasaules mērogā, tad visdrīzāk tieši šeit.
Pamats visam- Izraēlas un arābu konflikts. No vienas puses, var saprast Izraēlu. Bumbu sprādzieni pilsētu ielās, ko izraisa teroristi pašnāvnieki, un no kaimiņu zemēm lidojošas raķetes dzīvi nepadara krāsaināku. Gala rezultātā Izraēla ķērusies pie karaļu pēdējā argumenta- kara. Aizvadītās nedēļas laikā Izraēlas armija iebrukusi Gazas sektorā un Dienvidlibānā. Pamatojums- cīņa pret islāma terorismu.
Medaļai tomēr ir arī otra puse. Pilnīgi skaidrs, ka armijas operācijas nav spējīgas terorismu likvidēt, toties atrod daudz upuru civiliedzīvotāju vidū. Klausos kārtējo radioziņu: „Aizvadītajā diennaktī Izraēlas aviācija veikusi 40 uzlidojumus Libānā, tajā skaitā sagraujot piecas „Hesbollah” bāzes.” Ļoti labi, bet kas bija pārējie 35 uzlidojumu mērķi? Rezultātā šīs militārās operācijas faktiski rada papildu augsni terorisma tālākai attīstībai. Lai kā netiktu skaidroti un pamatoti armijas operāciju cēlie mērķi, tās klātbūtne šajās teritorijās tiek uztverta kā klaja vardarbība un nacionālās teritorijas okupācija. Sekas viegli paredzamas.
Vai iespējams atrisināt Izraēlas un arābu konfliktu? Kādu brīdi šķita, ka pamats mieram būtu meklējams formulā „Zeme apmaiņā pret mieru.” Tomēr realitātē izrādījies, ka šī formula īsti neapmierina ne Izraēlu, ne palestīniešus. Joprojām arābu vidū, īpaši Palestīnā, ir pietiekami plašas aprindas, kuras kategoriski noliedz Izraēlas tiesības uz eksistenci. Savukārt Izraēla paziņojusi, ka tā vienpusēji gatavojas noteikt savu robežu ar Palestīnas arābu teritorijām. Baidos, ka šāda nostāja- „Robeža būs tur, kur mēs gribēsim!” nekalpos par pietiekamu bāzi miera nodrošināšanai. Tā vien šķiet, ka Palestīnas konflikts pieder tā saucamo neatrisināmo konfliktu kategorijai. Šādi gadījumi pasaules vēsturē jau bijuši. Tāds bija Elzasas un Lotringas jautājums pirms pirmā pasaules kara vai „poļu koridora” radītās problēmas starpkaru periodā.
Vai un kādā mērā šis konflikts skar mūs? Pēdējās dienās sākušās runas par iespējamu ANO miera spēku nosūtīšanu uz Dienvidlibānas un Izraēlas robežu. Nav izslēgts, ka tādā gadījumā ANO skatieni varētu vērsties arī Latvijas virzienā cerībā ieraudzīt mūsu karavīrus „zilo berešu” vidū. Galu galā Latvijas karavīri jau ir gan Irākā, gan Afganistānā, gan bijušajā Dienvidslāvijā. Variants par ANO spēku iesaisti Tuvo Austrumu konfliktā gan nešķiet sevišķi ticams. Tas kļūtu iespējams, ja abas puses patiesi būtu gatavas mieram. Citādi ANO spēkus gaida kārtējā izgāšanās. Pēdējie spilgtie piemēri- Bosnija un Ruanda. Diemžēl Tuvajos Austrumos abas cīņas kārās puses acīmredzami vēl nav gatavas patiesam un atklātam dialogam.
Komentāri