16.maijs iezīmē divas dienas – Starptautisko gaismas dienu un Starptautisko dienu par mierpilnu sadzīvošanu. Dzīvot mierpilni nozīmē pieņemt citu atšķirības un spēt ieklausīties, atpazīt, respektēt un novērtēt citus. Kamēr daudzus biedē rietumu pasaule, kurā jau ilgstoši sadzīvo dažādas etniskās un reliģiskās grupas (ASV, Lielbritānijā, Zviedrijā un daudzās citās valstīs), pie mums arvien ir bažas no svešā, citādā, līdz galam neizprastā. Kad rodas iespēja pabūt Rīgā, pēdējos gados jau šķiet, ka sākam virzīties uz lielo Eiropas metropoļu pusi, jo starp ierastajiem Baltijas valstu raksturīgajiem iedzīvotāju vaibstiem ir gana daudz ļaužu, sevišķi jauniešu, kas izvēlas studēt un strādāt Latvijā, ar tumsnējāku ādas krāsu.
Pavadot krietnu laiku Lielbritānijā, Londonā, guvu priekšstatu par to, ko nozīmē multikulturāla sabiedrība un kā tā var sekmīgi, draudzīgi koeksistēt. Pavadot laiku šajā vienā no lielākajām Eiropas multikulturājām pilsētām, kļuva skaidrs, ka rasei, etniskajai piederībai, reliģiskajai pārliecībai nav milzīgi izšķirošas nozīmes, ja mērķis – dzīvot kopā vienotā teritorijā, strādāt, pelnīt iztiku, izglītoties un veidot ģimenes – pašos pamatos visiem ir viens. Vai multikulturālā fona dēļ ir izzudis britu īpašais? Nebūt ne. Dažādās tautas un etniskās grupas tikai cita citu bagātina vienā vai otrā ziņā. Nav runas par atsevišķiem naida uzbrukumiem, kas mēdz notikt daudzviet pasaulē, ieskaitot šausmīgus galēji radikālas ticības pamatotus teroristiskus aktus vai naida uzbrukumus no gluži pretējām tikpat galēji radikālām grupām no baltādainajiem ļaudīm, kas nīst katru, kas neizskatās viņiem līdzīgs. Šādi cilvēki, skumji atzīt, noteikti būs vienmēr, visos laikos, visās pasaules malās. Tomēr tā lielā, vienojošā sajūta tādās milzīgās pilsētās kā Londona ir miers, savstarpēja pieņemšana, netiesāšana, cienīšana, elementāra iejūtība un iecietība. Pie mums līdz kam tādam ir krietni vien, kur augt.
Otrais Pasaules karš un citi genocīdi pasaules vēsturē ir pierādījuši, cik milzīgs spēks var būt vienotam naidam pret konkrētu etnisko grupu. Smagi joprojām doties garām vietām, kur tepat, mūsu Latvijas robežās, savulaik masveidā tika nogalināti ebreji. Tikai tāpēc, ka kāda smaga ideoloģija lēma, ka šie cilvēki un viņu dzīvība ir mazāk vērta kā citiem.
Šķiet, savas primitīvākās būtības pašos pamatos cilvēks spēj būt neticami nežēlīgs, ja vien tam tiek dota vara un iespēja. To redzam arī atspoguļojumos no kara Ukrainā, kur krievu karavīri, juzdami varas garšu, izmanto visnecilvēcīgākās metodes pret pretiniekiem, kurus par tādiem noteicis atkal vien kāds, kas dzīvo pēc savas greizās pasaules ideoloģijas…
Kur taisnība, kur krietnums? Tāds sapnis par pasauli, par kādu reiz dziedāja Džons Lenons, nav miris, un tieši tādas dienas kā šī ANO ieviestā atzīmējamā dienā par mierpilnu sadzīvošanu pasaulē vieš cerību, ka ik gadu kļūs vismaz par kādu cilvēku vairāk, kas sapratīs, ka mēs visi, kas mājojam uz Zemes, tomēr pretendējam uz vienādām tiesībām un zem citas krāsas ādas ir vien tādi paši kauli un asinis.
Lai arī sadzīvošana ne vienmēr ir vienkārša, kā rāda arī mūsu valsts piemērs, kur arvien notiek vārdiskas, politiskas vai pat fiziskas sadursmes starp divām kaimiņu tautām – latviešiem un krieviem – ar nevienam līdz galam netīkamu vēsturi, jācer, ka arī šajos pamatos politiskā redzējumā balstītos, atšķirīgos uzskatos izmērcētās nesaskaņas reiz zudīs viena mērķa labad – celt un veidot Latviju kā mūsu kopīgās mājas, virzīties uz izaugsmi kā valstij, tā nācijai, kas šeit mājo. Latvijā šobrīd dzīvo vairāk nekā 150 tautību. Lielākās mazākumtautību etniskās grupas ir krievi, baltkrievi, ukraiņi, poļi, lietuvieši, ebreji, romi, vācieši un igauņi. Mazākumtautības un to kultūra ir neatņemama un svarīga Latvijas sabiedrības un kultūrtelpas sastāvdaļa. Tām ir atšķirīga vēsture, pārstāvju skaits un situācija ekonomiskajā, sociālajā un kultūras jomā. Mazākumtautību tiesības garantē Satversme, un tām tiek sniegts daudzpusīgs valsts atbalsts izglītības, tradicionālās kultūras saglabāšanas un attīstības jomā.
Nesen interneta plašumos pamanīju uzrunājošu kolāžu, kurā bija vienkāršs zīmējums. Cilvēks guļ zālājā zem zilām debesīm, un klāt tam pierakstīts: “Esmu laimīgs. Man ir gulta, kur atpūsties, jumts virs galvas, kas pasargā no aukstuma un vētrām, ēdiens ledusskapī, ar ko remdēt izsalkumu, ūdens, ko varu dzert, es esmu no rīta pamodies un dzīvs. Esmu laimīgs!” Ja vien katrs no mums varētu novērtēt šo cilvēka eksistences pamata vajadzību vērtību un nerautos pēc arvien vairāk varas, naudas, slavas, varbūt pienāktu diena, par ko dziedāja Lenons.
Apvienoto Nāciju ģenerālasambleja 1999.gadā 16.maiju pasludināja par Starptautisko dienu par mierpilnu sadzīvošanu kā veidu, lai mobilizētu starptautiskās kopienas centienus vairot mieru, toleranci, iekļaušanu, izpratni un solidaritāti. Šī diena veltīta mērķim aicināt pasaules iedzīvotājus sadzīvot un darboties mierā, būt vienotiem savā atšķirībā un dažādībā, lai mūsu planētu padarī- tu par ilgstpējīgām, mierpilnām, solidārām un harmonijas pilnām mājām arī nākamajām paaudzēm.
Komentāri