vēsturnieks
20. gadsimtā par Latvijas brīvību izcīnītas daudzas kaujas, kas prasījušas daudzu cīnītāju dzīvības. Par šo cīnītāju piemiņas saglabāšanu diskusijas, pat atsevišķu sabiedrības grupu konfrontācijas pa laikam uzplaiksna atkal no jauna. Arī atjaunotās Latvijas parlaments laiku pa laikam izdara korekcijas svinamo un atceres dienu kalendārā. Tādēļ dažkārt šo svētku nozīme lielākai sabiedrības daļai ir nezināma un neizprotama.
Jau drīz pēc Brīvības cīņām – 1921. gadā, Latvijas Satversmes sapulce par Latvijas brīvības cīnītāju dienu noteica 22. jūniju. Tā bija diena, kad igauņu un latviešu karaspēks 1919. gadā Cēsu kaujās sakāva vācu landesvēru. Satversmes sapulcē par šo likumprojektu referēja Dzērbenē dzimušais Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, deputāts Markus Gailītis. Viņš argumentēti izklāstīja, kāpēc parlamenta kara lietu komisija vienbalsīgi atbalstījusi tieši šo datumu par visas valsts Brīvības cīnītāju piemiņas dienu.
Šo dienu katru gadu 22. jūnijā atzīmēja līdz pat 1934. gadam, kad notika arī pēdējās lielās svinības sakarā ar Cēsu kauju 15. gadadienu. Tolaik tauta zināja, kas pieminams, kas godināms un kur izcīnītas liktenīgās kaujas.
Pēc Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maija apvērsuma mainījās vairāku Latvijas vēstures notikumu interpretācija. Pie šādiem notikumiem pieskaitāmas arī 1919. gada Cēsu kaujas. Nedz Ulmanis, nedz viņa tuvākais līdzgaitnieks ģenerālis Jānis Balodis nebija tieši piedalījušies Cēsu kauju uzvaras izcīnīšanā. Tas bija viens no J.Zemitāna Brīvības cīņās komandēto „ziemeļnieku” un J.Baloža pakļautībā bijušo „dienvidnieku” savstarpējo nopelnu neatzīšanas momentiem. Šeit jāņem vērā specifiskie apstākļi Latvijā šo kauju laikā, kas atstāja iespaidu uz Cēsu kauju vēstures izpēti, novērtējumu un piemiņas saglabāšanu.
1934. gadā K.Ulmaņa valdība 22. jūniju svītroja no oficiālo svinamo dienu saraksta. 1934. gada 1. novembrī laikrakstā „Valdības Vēstnesis” izsludināja 25. oktobrī Ministru prezidenta K. Ulmaņa un iekšlietu ministra V. Gulbja parakstītos „Pārgrozījumus likumā par Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas dienu”, nosakot, ka: „ 11. augusts ir Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena. Ja 11. aug. iekrīt darba dienā, tad piemiņas dienu svin svētdienā pēc 11.augusta”. Ne likumā, ne arī citādi oficiāli pārgrozījumu motīvi netika doti.
11. augusts bija diena, kad 1920. gadā Rīgā tika parakstīts Latvijas un Padomju Krievijas miera līgums. Šī diena tika uzskatīta arī par Latvijas 1918. – 1920. gada Brīvības cīņu uzvarošu noslēgumu.
Pret Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas dienas datuma maiņām K.Ulmaņa valdīšanas laikā atklāti iebilst nevarēja. Negatīvu vērtējumu šīs likuma izmaiņas dažkārt izpelnījās tikai pēc Otrā pasaules kara latviešu trimdas publikācijās.
Atjaunotās Latvijas „Likumā par svētku un atceres dienām” (ar 1998. g. grozījumiem) par atceres dienu noteikts gan 22. jūnijs – Varoņu piemiņas diena (Cēsu kauju atceres diena), gan 11. augusts – Latvijas Brīvības cīnītāju diena, taču diskusijas par „īsto” Brīvības cīnītāju dienu joprojām turpinās arī Saeimā.
11. augustā pieminēsim Latvijas brīvības cīnītājus, kuri atdusas gan Cēsu Lejas kapos, gan citviet Latvijā.
Komentāri