Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis ir izteicis apņēmību panākt, ka pēc diviem gadiem bērni skolas gaitas sāks sešu, nevis septiņu gadu vecumā. Šīs ieceres pamatojumā novārtā tiek atstāts pats galvenais – kas būtu labāk pašiem skolēniem un kā veicināt viņu vēlmi mācīties.
Priekšlikums, ka skolā būtu jāsāk iet agrāk nekā pašlaik, no izglītības politikas pārstāvjiem Latvijā izskan regulāri. Par to, vai šī ir laba vai ne tik laba doma, katru reizi izskan daudz viedokļu. Tai skaitā – kam bērni tajā vecumā ir vai nav gatavi un kā sešgadīgo pirmās klases saturam būtu jāatšķiras no tā satura, kas jau tagad sešgadniekiem tiek mācīts pirmsskolas programmās. Tomēr ir kāds zīmīgs apsvērums, kas diskusijās par atbilstošu skolas laiku izskan ļoti bieži, un tas ir – agrāk sākot iet skolā, bērniem tikšot laupīta bērnība.
Šinī apgalvojumā var saskatīt dažādas pakārtotas domas. Kāds tajā ietērpj pats savu skolas laika pieredzi, cits – kritiskumu par Latvijas izglītības sistēmu un pozitīvu pārmaiņu iespējamību. Taču vēl tur ir nojaušama pārliecība, ka izglītība ar bērnību nav savienojama. Izglītošanās tiek uzskatīta par ko tādu, kas ir jāpacieš kā neizbēgams traucēklis, kas pārvelk pāri svītru lielai daļai labumu, kurus bērns bauda bērnībā.
Atklāti vai slēpti šāda interpretācija arī citkārt ir plaši sastopama tajā, kā mēs domājam par mācībām un izglītības iestādēm. Ir populārs joks par bērnu, kas, 1. septembrī dodoties uz skolu, pretojas un neizpratnē vaicā: “12 gadi – par ko?” Un daudzi skolā ejošie un skolu jau pabeigušie taču arī atceras, cik atšķirīgs un patīkams bija viņu dienas režīms pirms skolas gaitu uzsākšanas. Mācību slodze, stress skolā, pulciņi, mājasdarbi – tas viss var būt diezgan smags kokteilis. Acīmredzot tāpēc arī rodas uzskats, ka, jo tālāk skola, jo vairāk laika bērnam izbaudīt dzīvi bez tā visa un kaut nedaudz vairāk nobriest fiziski un garīgi. Tomēr šīs problēmas būtība nav saistīta ar vecumu, kurā jāiet skolā. Tas ir stāsts par to, kā skola mijiedarbojas ar skolēnu visos vecumos un kāda tur veidojas cilvēku pieredze ar izglītību.
Ja izglītība ir slogs, neciešamas grūtības un bērniem interesējošo aktivitāšu laupīšana, tas ir slikti gan sešu un septiņu gadu vecumā, gan vēlāk. Ja izglītība ir slogs, tad nav arī redzams, kā tas viens agrākais gads varētu kaut ko mainīt, uzlabot tajā, kā bērni pamatskolas un vidusskolas gados mācās, ko iemācās un par ko pēcāk kļūst.
Līdz ar to diskusijai būtu jābūt nevis par to, cik gados bērni skolā jāsūta, bet gan – kā padarīt izglītošanos bērniem pievilcīgāku. Kā panākt, ka vairāk bērnu ar prieku iet uz skolu? Kā veicināt, ka viņi mācās nevis tāpēc, ka to liek skolotāji un vecāki, bet gan tāpēc, ka viņiem tas patiešām interesē un paver jaunus apvāršņus? Kā palīdzēt bērniem nospraust augstus mērķus dzīvē un dot labu pamatu, kas nākamajos gadu desmitos ļautu tos realizēt? Kas jādara, lai skolas gaitas nevis izbeidz bērnību, bet gan to uzlabo? Šie ir grūti atbildami jautājumi, visās klasēs, visās skolās uz tiem balstītos mērķus nekad nebūs iespējams realizēt vienādā mērā. Tomēr, raugoties uz izglītības politiku šādi, parādās labs virziens, kurā darboties un kas panākumu gadījumā nesīs jūtamus augļus visiem.
K. Šadurskis, skaidrojot savu ieceri par sešgadnieku sūtīšanu skolā, norāda, ka vienlaikus ir jārisina arī jautājums par mācību saturu. Par to jau tiek domāts – nākamo sešu gadu laikā notiks izglītības satura un metožu pamatīga reforma visos izglītības līmeņos – sākot no pirmsskolas un beidzot ar vidusskolu. Ministrs sola, ka jaunais mācību saturs atbilstoši bērnu vecumposmiem sākumā ietvers “rotaļlnodarbības”, no kurām pakāpeniski tiks pāriets uz nodarbībām.
Mācību saturs nudien ir viens no virzieniem, lai gan arī to, kā bērns jūtas skolā un ko viņš no tās iegūst, ietekmē arī vēl citi faktori. Un tomēr ideja par pirmklasnieku vecuma maiņu ceļas nevis no izglītības kvalitātes un skolēnu vajadzību, bet pavisam citiem apsvērumiem. Proti, K. Šadurskis vienlaikus izteicās, ka valsts nevarot atļauties skolēnus skolā turēt līdz 19 gadu vecumam ekonomisku apsvērumu dēļ.
Sanāk, ka valsts acīs bērni un jaunieši ir slogs, no kā var atbrīvoties, pārvēršot viņus par ekonomiski aktīviem cilvēkiem. Tas, ko skola var dot sešgadīgiem bērniem, izrādās, ir otršķirīgi. Pats galvenais viņus ir pēc iespējas drīzāk dabūt cauri vispārējās izglītības sistēmai, un tad jau daļa uzreiz aizies darba tirgū, bet citi, kas dosies studēt, tāpat viņiem drīz sekos. Tādā gadījumā ieteiktu apsvērt arī valsts budžeta vietu samazināšanu augstskolās – varbūt vidusskolas beidzēji mazāk studēs un dosies strādāt, un gan jau palielināsies arī to jauniešu skaits, kas līdztekus studijām jau sāk strādāt (pat ja tas atstāj negatīvu ietekmi uz viņu studijām).
Vecāki uz saviem bērniem turpretim diezin vai raugās tik šaurās – ekonomisku resursu – kategorijās; viņu un valsts intereses izglītībā nesakrīt. Un, ja tā, šī ir nepieņemama situācija, un ir gluži saprotamas vecāku iebildes pret šādām idejām. Lai pamatotu, kāpēc bērniem ir jāsāk iet skolā konkrētā vecumā, ir jāatsaucas nevis uz merkantiliem apsvērumiem vai citu valstu pieredzi, bet gan – kā tas palīdzēs bērnam tagad vai pēc 12 un vēl vairāk gadiem. Ja atbildes uz šo jautājumu nav, tad diskusija ir jāslēdz līdz brīdim, kad atbilde būs.
Komentāri