Laureāts. E. Veidenbauma literāro prēmiju saņēma dzejnieks Ivars Šteinbergs. FOTO: Sarmīte Feldmane
Nelielā pulkā dzejnieki un lasītāji Cēsu Izstāžu namā sasēduši aplī. Vēl klusas sarunas, tad arī Eduarda Veidenbauma literārās prēmijas pasniegšanas ceremonija var sākties. To rīko E. Veidenbauma muzeja “Kalāči” komanda.
Četri prēmijai izvirzītie dzejnieki – Alise Bogdanova, Kirils Ēcis, Līva Marta Roze un Ivars Šteinbergs – ir atšķirīgi, bet viņi ir tie, kuri vērtēšanas komisijas ieskatā dzejā atspoguļo gan sabiedrības vērtības un aktuālas tēmas, gan uzdrīkstas būt atklāti, to pasakot ne tik pierastiem izteiksmes līdzekļiem. Vienīgais prēmijai nominētais prozaiķis Nils Sakss nav atbraucis. No iepriekšējo gadu laureātiem tikai cēsniece Aina Karele. “Kalāču” pārstāve Baiba Roze pastāsta, ka aicināti arī citi, bet netikuši. Tāpat klāt nav vērtēšanas komisijas dalībnieki dzejnieks Haralds Matulis un literatūrpētniece Sintija Kampāne, bet ir rakstnieks Andris Akmentiņš, studente Rēzija Krieviņa, Liepas bibliotekāre Benita Sausiņa, skolotāja, liepēniete Inese Lāce un muzeja vadītāja Andra Ķīse.
Vērtēšanas komisija izraudzījās 38 pēdējos divos gados izdotas grāmatas, kurās autoru rakstītais atbilst E.Veidenbauma garam. Vakara gaitā prēmijas pretendenti nedaudz pastāsta par sevi. Domās iegrimuši par pasaules kārtību, cilvēka būtību, sapņiem un uzdrīkstēšanos, dzejnieki atklāj savu dzīves redzējumu. E. Veidenbauma muzeja darbinieces A. Ķīse un B. Roze atradusšas domu pieturpunktus starp nominētajiem un E. Veidenbaumu.
Vērtēšanas komisijas locekle R.Krieviņa pastāsta: “Eduards rakstīja, ko domāja, Alise Bogdanova dara tāpat. Viņas dzejā ir atklātība, kuru lasītājs grib piedzīvot. ” Bet pati dzejniece par savu krājumu “ne tev, zivs” atzīst, ka pārlasot ir skaidrs, viņa vairs nav tas cilvēks, kurš to rakstīja: “Melodramatisms tagad šķiet smieklīgs.”
E. Veidenbaumam nepatika fotografēties, viņš uzskatīja, ja kāds grib pasaulei kaut ko atstāt, lai atstāj savus darbus. Dzejnieks Kirils Ēcis pastāsta, ka pēdējā laikā sācis sevi fotografēt, lai pēc laika redzētu, kā pats vizuāli mainās. “Gribētu, lai manu krājumu “te nu ir tā vasariņa” atceras. Vasaras ainiņas tapušas arī Cēsīs, kad sadarbībā ar režisori Kristu Burāni veidojām izrādi “Netikumīgie”,” stāsta dzejnieks.
Muzejnieces dzejniecei Līvai Martai Rozei atgādina, ka E. Veidenbaums necieta liekulību un liekuļus, noliedza Dievu un tā baušļus. Skolā visiem stāstījis, ka desmit baušļi ir kā desmit cauri priekšauti, labāk taču viens vesels nekā visi desmit cauri. Esi pret cilvēku kā cilvēks. Tur, lūk, visa tā bauslība. “Lai ko darītu, sekoju iekšējai sajūtai, lai nenākas nožēlot. To var saukt par sirdsapziņu. Vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka nav tādas vienas patiesības, nekas nav droši ticams šajā Visumā, vienīgais drošticamais, ka nekas nav drošticams,” pārdomās dalās dzejoļu krājuma “Struktūra” autore.
A. Akmentiņš tēlaini raksturo dzejnieka un prozaiķa Ivara Šteinberga daiļradi. “Nospriegojums ir tas paņēmiens, ko viņš izmanto. Nepaliekot pie viena paņēmiena, rodas daudznozīmība – gan prozas ietekme uz dzeju, gan radošā apšaubīšana,” teic A. Akmentiņš. Kritiķi savukārt teikuši, ka “grāmatā dzejnieks turpina dzejprozas, prozas un dzejas formu alķīmijas eksperimentus, arvien meklējot jaunu izteiksmi latviešu valodā, un ne vien turpina attīstīt sava rokraksta meistarību, bet kļūst drosmīgāks arī tematiskajā fokusā.”
A . Ķīse nesteidzīgi atgādina, ka E. Veidenbauma pirmajam dzejoļu krājumam bija vienkāršs nosaukums “Dzejas”. I. Šteinberga ceturtais dzejas krājums ir “Stāsti”. “Ivars Šteinbergs ir šīgada E. Veidenbauma prēmijas laureāts,” paziņo “Kalāču” vadītāja. Dzejnieks samulsis un, protams, priecīgs. Cēsu apriņķa skolas priekšnieks Kristians Bēms teicis, ka E. Veidenbaums reiz paliks ģeniāls zinātņu vīrs vai arī zaudēs prātu, bet jaunākajam prēmijas laureātam tiek jautāts, kādas uzslavas dzīvē saņēmis. I. Šteinbergs pastāsta, ka pirms gadiem dzejas lasījumos dzejnieks Jānis Elsbergs katram kaut ko aizrādījis. “Man nepateica neko, nevarēja izdomāt. Tad jutos lepns. Man patīk, ka paglauda pa spalvai, bet tam maz sakara, kāpēc rakstu,” atklāj dzejnieks un piebilst, ka dzejoļus lasa tagad jau piecgadīgajam dēlam un ir svarīgi, kā viņš klausās, ko saka.
I. Šteinbergs saņem prēmijas apliecinājumu, kā arī naudas balvu tūkstoš eiro (pēc nodokļu nomaksas). Un garu, sarkanu mākslinieces Ineses Vegneres darinātu Veidenbauma dzejas šalli, kuras vienā stūrī iešifrēts kāds dzejnieka dzejolis.
“Pēc diviem gadiem tiksimies “Kalāčos” E. Veidenbauma dzimšanas dienā, kad sumināsim nākamo prēmijas laureātu,” pārliecību pauž A. Ķīse, bet B. Roze “Druvai” atzīst, ka pasākums izdevies, kā iecerēts. A. Karele savukārt piebilst – žēl, ka tas notiek Cēsīs, ne Liepā un mazā pulkā. “Vien daži liepēnieši atbraukuši, arī jaunās paaudzes nav. Mēs, bijušie laureāti, šim pasākumam gatavojamies. Biju iecerējusi teikt kādu vārdu, bet tas izpalika,” pārdomas izsaka A. Karele.
Komentāri