No skolas par senioru namu

Novembra ieskaņā daudzu interesentu – bijušo audzēkņu, citu vietējo iedzīvotāju, dažādu iestāžu darbinieku – klātbūtnē tika atvērts un izrādīts jaunais senioru nams “Piebalga”, kas tapis bijušās Piebalgas skolas ēkā.

Atvēršanas brīdis ir ļoti simbolisks, jo pirms 154 gadiem novembrī šajās telpās tika atvērta skola, sacīja Jaunpie­balgas apvienības pārvaldes vadītāja Dace Bišere-Valdemiere: “Va­ram būt lepni, ka novembrī, valsts svētku mēnesī, šī ēka piedzīvo jaunu sākumu.” Novada domes priekšsēdētājs Jānis Ro­zenbergs atzīmēja, ka šoreiz vietā ir teiciens – kas lēni nāk, tas labi nāk -, atgādinot, ka darbs pie ēkas atjaunošanas bijis ne vien laikietilpīgs, bet arī sarežģīts. Tāpat viņš norādīja, ka senioru nama atvēršana atspoguļo šodienu – demogrāfija nav spoža, savukārt senioru ir daudz: “Cerams, šeit viņiem būs labas vecumdienas.” Viņš arī sacīja paldies novada domes deputātam Laimim Šāvējam, kurš bija iniciators šī nama saglabāšanai un nepagurstoši meklēja variantus, kā to izdarīt, vēl esot Jaunpiebalgas novada domes priekšsēdētājs. Savukārt Dace Bišere-Valdemiere teica paldies gan ilggadējiem bijušajiem skolu direktoriem, gan visiem, kas bija atbildīgi par ēkas atjaunošanu, un arī Jaunpiebalgas iedzīvotājiem, kas ticēja, ka tas ir iespējams. Tāpat paldies un ceļamaize tika pasniegta arī nākamajai ēkas saimniecei, “SP Labāka Rītdiena” vadītājai Evijai Ķellei. E. Ķelle atzina, ka arī pēdējie mēneši iekārtojoties nebija viegli, un pateicās darbiniekiem, kuri te strādājuši dienu un nakti. Viņa izteica cerību, ka būs labi kaimiņi jaunpiebaldzēniem un aicināja ikvienu nākt un dāvāt savu sirds siltumu senioru nama iemītniekiem.

Dzīvas skolas atmiņas

Laimis Šāvējs atklāšanā pastāstīja, ka te mācījusies viņa dzimta vairākās paaudzēs, tāpat arī daudzi klātesošie. Viņš uzsvēra gandarījumu, ka ēka no 19. gadsimta celtnes kļuvusi par 21. gadsimta ēku, un vēlēja namam gaišu nākotni.

Tāpat kā daudzi senioru nama atvēršanas apmeklētāji, arī Mārīte Apsīte un Dace Bībere, dzimusi Rubene, ar lielu interesi izstaigāja atjaunoto ēku, novērtējot, kā tā izmainījusies. Abas te mācījās vienā klasē no 1971. līdz 1979. gadam. Mārīte arvien dzīvo Jaunpiebalgā, Dace aizprecējusies uz Alūksni, bet regulāri brauc uz Jaunpiebalgu pie vecākiem un ir pārliecināta, ka ar laiku pagastā atgriezīsies: “Kas dzimis Jaunpiebalgā, vienmēr te atgriežas. Un arī skola mums bija kā sava republika. Neatkarīgi no tā, kurā gadā katrs esam mācījušies, visi esam savējie – kā liela, draudzīga ģimene.” M. Apsīte pauda: “Tagad tā ir pavisam cita māja, paveikts apbrīnojams darbs. Bet tāpat varam atcerēties, pa kuru logu lēkts ārā, no kuras ābeles ēsti cukurīši. Tur, kur tagad ir virtuve, bija mūsu pirmā klase.” Abas sirsnīgi dalījās atmiņās no skolas laikiem gan par skolotājiem, gan nebēdnībām. D. Bībere teic: “Ir gandarījums, ka ēka turpina dzīvot, jo nereti celtnes, kurās bijušas skolas, ir pamestas un iet postā. Kamēr te notika atjaunošana, vienmēr, kad nūjojām, atnācām paskatīties, cik tālu darbi pavirzījušies. Te ir mājīgi un ir silta sajūta, ka kādam te būs labi.” Savukārt M. Apsīte piebilda: “Lai arī tagad to sauc par senioru namu, mūsu paaudzei tā vienmēr paliks Piebalgas skola, tā tas ir iegājies.”

Ne tikai sociālā, bet arī medicīniskā aprūpe

“SP Labāka Rītdiena” aprūpes centru piedāvājums atšķiras atbilstoši klientu veselības stāvoklim un vajadzībām. “Šeit, Jaunpiebalgā, plānojuma dēļ nevaram izveidot slēgta tipa institūciju, tāpēc uzskatām, ka visatbilstošāk te būs klientiem, kuri var veikt pašaprūpi, pārvietojas ratiņkrēslā vai kuriem ir vieglas pakāpes demence, kā arī gulošie klienti. Bet seniori, kuriem ir izteikta demence, kuri var nodarīt pāri sev vai apkārtējiem, dodam iespēju atrasties slēgta tipa aprūpes iestādē, kur arī strādā attiecīgi speciālisti,” pastāsta vadītāja.   

No vakardienas, 10. novembra, senioru namā “Piebalga” uzņemti pirmie klienti. Tomēr iekārtošanās darbi turpinās, lai iemītniekiem viss būtu ērti un patīkami. “Domāju, darbi noritēs vēl mēnesi, ja ne ilgāk, jo jāņem vērā arī apkārtne, ziemas tuvošanās,” ieskicē E. Ķelle un teic: “Mūsu komandā esam priecīgi, ka ir izdevies atvērt vēl vienu sociālās aprūpes centru un tādējādi turpināt savu sirdsdarbu.”

Senioru nams var uzņemt 46 klientus. Pārsvarā namā ir divvietīgas istabiņas, ir arī vienvietīgas. Vēl ir viena trīsvietīgā un divas istabas četriem cilvēkiem. Tās paredzētas gulošiem klientiem. Katrā istabā ir savs sanitārais mezgls. “Viss paliek kompaktāks un mājīgāks, mēs arī cenšamies ienest mājīgumu katrā telpā. Prieks, ka tuvināmies civilizētākai šādu pakalpojumu nodrošināšanai,” vērtē E. Ķelle.

Ēkā izbūvēts arī lifts, tas piemērots cilvēkiem ratiņkrēslā, var pārvadāt arī gulošos iemītniekus. Lai gan likums nenosaka, ka aprūpes namos obligāti jābūt medicīniskai aprūpei, “SP Labāka Rītdiena” to nodrošina. Tas nepieciešams, lai klienti justos labi. “Ņemot vērā, ka aprūpes namos uzņemam cilvēkus aizvien smagākā veselības stāvoklī, pieejams ir gan ģimenes ārsts, gan medicīnas māsas, gan fizioterapeits un, protams, dažādi sociālā darba speciālisti. Visiem mūsu uzņēmuma aprūpes centriem ir viens ģimenes ārsts. Ja klients kategoriski atsakās reģistrēties pie mūsu mediķa, viņš var palikt pie sava ģimenes ārsta, bet tad pašam jānodrošina komunikācija ar savu ģimenes ārstu gan par medikamentu izrakstīšanu, gan vizīti,” paskaidro E. Ķelle.

Klientiem, kuru veselības stāvoklis atļauj, būtiska ir arī kvalitatīva brīvā laika pavadīšana. Tāpēc vadītāja senioru nama atklāšanā aicināja iedzīvotājus iesaistīties veco ļaužu ikdienas dažādošanā. Arī “Druvai” E. Ķelle apstiprināja: “Gaidīsim ikvienu, kurš vēlēsies pavadīt laiku kopā ar senioriem, lai viņu ikdiena ir krāsaina, ne vienmuļa. Var palasīt priekšā grāmatu vai kopā uz soliņa pasēdēt un paklusēt, arī tā ir kopābūšana. Piebaldzēni ir ļoti aktīvi, jau bija pienākusi vietējās vidusskolas pedagoģe, kultūras centra vadītāja, domāju, mums izdosies brīnišķīga sadarbība.”

Ikdienas dažādošanai senioriem, kas vēlēsies, piedāvās arī darbiņus teritorijā. Iecerēts ierīkot puķu dobes, klienti par tām varēs rūpēties, līdzīgi kā tas notiek aprūpes centrā “Sērmūkši”. “Te jau dzīvojas viens kaķis, un senioriem ļoti patīk dzīvnieki. Ir arī dīķis, kur mums noteikti būs zivtiņas. Ļoti ceram, ka šo vietu daudzi novērtēs kā īpašu, ar pievienoto vērtību – dabu, nesteidzīgu ritmu, mieru un klusumu, kurā pabūt ar savējiem,” ieskicē E. Ķelle.

Tāpat senioriem nozīmīgs ir kvalitatīvs ēdiens, kas ir gatavots uz vietas. Vadītāja pastāsta, ka ir cilvēki, kuri savu dienas ritmu skaita pēc ēdienreizēm. Uzņēmums cenšas iepirkt vietējos dārzeņus un saknes, izvēlēties produkciju, kas marķēta ar “Zaļo karotīti”. Pārtikas un veterinārais dienests aprūpes centros stingri seko līdzi pārtikas kvalitātei.

Lielākā daļa darbinieku senioru namā “Piebalga” ir vietējie. Ir speciālisti, kuri strādā vairākos aprūpes centros. “Esam mobili. Ir speciālisti, kuriem ikdienā jābūt uz vietas, bet ir tādi, kuriem jābūt noteiktu laiku, viņi rūpējas par klientiem vairākos mūsu centros. Jo esam lielāki, jo vieglāk varam nodrošināt nepieciešamos speciālistus, kā arī darbiniekus slimošanas sezonā nepieciešamības gadījumā aizvietot. Mēs nodrošinām arī darbinieku nogādāšanu uz vajadzīgo aprūpes centru. Atbilstoši darbam nodrošinām arī atalgojumu. Šobrīd mūsu uzņēmumā    pamatdarbā ir diezgan daudz darbinieku – 132. Man ir ļoti laba komanda, mana labā roka ir Kristīne Zmičerevska, kurai pateicoties ejam uz priekšu un attīstāmies, jo esam tandēms, kur viens otru atbalsta. Un, ja skatāmies vienā virzienā, tad arī attīstāmies vienā virzienā. Ja komanda kļūst lielāka, tad arī uzņēmums attīstās, pilnveidojas pakalpojumu kvalitāte,” vērtē E. Ķelle.

“SP Labāka Rītdiena” ir aprūpes centri Cēsīs, Sērmūkšos, Mārsnēnos, Valkā un tagad Jaunpiebalgā. Vasarā plānots centru atvērt arī Saulkrastos. Savukārt Valmieras novadā uzņēmums nodrošina aprūpes mājās pakalpojumu.

Pieņemt novecošanu un izbaudīt

Domājot par senioriem Latvijā, Evija Ķelle teic: “Latvijā senioriem klājas tāpat kā citviet. Protams, ja nepieskaramies pensijām un izdzīvošanai, kas ir smaga, jo nereti nepietiek pārtikai, medikamentiem, sadzīvei. Ir seniori, kuriem ir grūti pieņemt novecošanu, bet ir arī ļoti aktīvi seniori, kuri mēģina uzturēt možu garu un savos 80 gados iet palēkdamies. Domāju, tas ir atkarīgs no katra cilvēka individuāli.” Tāpat vadītāja atgādina par latviešu seno viensētnieku dabu: “Mums ir ļoti grūti dzīvot komūnās, bet man gribētos, lai seniori un sabiedrība saprastu, ka aprūpes centrs nav vieta nomiršanai, bet gan vieta, kur apzinīgā vecumā gribi būt, lai dzīvotu vai nu savā istabiņā, vai kopā ar kādu, brauktu ekskursijās, apmeklētu koncertus, dejotu tango – vēl spēka un možuma pilni, kad dzīvi vēl var baudīt ar pilnu krūti, turklāt saņemot vajadzīgo speciālistu atbalstu.”