Vienmēr būs, ko atklāt

Āraišu ezerpils arheoloģiskajā parkā rudens ir laiks atskatam uz paveikto un brīdis domām par jauniem plāniem.

Trešo rudeni zinātniskajā pēcpusdienā vēsturnieki, arhe­ologi, muzeologi pavēra kādu    Āraišu pagātnes lappusi, gan izzināto, gan vēl pētāmo. Šī rudens zinātnes pēcpusdiena bija veltīta arheologam, Āraišu ezerpils pētītājam un    augšāmcēlējam Jānim Apalam, viņa mūža darbam – arheoloģiskā parka veidošanai, profesionālajam ceļam zemūdens arheoloģijā.

“Jāņa Apala personība, atstātais mantojums, tā saglabāšana – par to vēlreiz runājām. Bet ir jādomā par nākotni,” uzsvēra arheoloģiskā parka vadītāja Eva Koljera un atgādināja, ka J.Apalam un domubiedriem bija ideja veidot Āraišu brīvdabas ekomuzeju.    Vadītāja skaidroja, ka tas ir muzejs, kas sadarbojas ar vietējo kopienu. “Var teikt – tas ir cilvēku un vietas kopprojekts. Katra vieta mainās, tāpat kā cilvēku ikdiena, jādomā par to, kas ir Āraišu vērtības, lai nepazaudētu to, kāpēc paši te gribam dzīvot, kāpēc pie mums brauc. Ekomuzejs savieno dabu, kultūras mantojumu, vietējās zināšanas, prasmes, tradīcijas un veido vietai to īpašo, kā citur nav,” stāstīja E.Koljera un akcentēja vienu no svarīgākajiem uzdevumiem nākotnē -    ainavas integrētu pārvaldību. Ikviens redz, kā ezers aizaug, arī ainavu skatupunkti. “Te ir privātie un pašvaldības īpašumi, kā tos kopā pārvaldīt? Ir ideja par Āraišu iekļaušanu UNESCO, bet tur svarīgi pārvaldības pamati, kā uzturam šo vietu,” uzsvēra E.Koljera un piebilda, ka pirms gadiem ekomuzejiem  bija ļoti stingri noteikumi, tagad tie kļuvuši brīvāki un tajos būtiskākais – sadarbība ar vietējo kopienu.   

Uz Āraišiem bija atbraukuši    eksperti, viņi atzina, ka ir sākts ceļš uz ekomuzeju.  “Tas nav ne brīvdabas muzejs, ne rezervāts, tas ir dzīvs muzejs, tā ir teritorija, kurā dzīvo cilvēki, ir materiālais un nemateriālais mantojums, kas tiek saglabāts. Un ainava, kas ir viena no Āraišu vērtībām,” skaidroja vadītāja un atgādināja, ka tikai ar sabiedrības atbalstu un kopīgu rīcību var saglabāt Āraišu ezerpili kā dzīvu vietu, nevis tikai kā pagātnes piemiņu.

Āraišu ezerpils arheoloģiskais parks, turpinot meklēt savu vietu starp dažādām atmiņu institūcijām, piedāvā apmeklētājiem aizvien jaunas iespējas gan uzzināt, gan darboties pašiem. No nākamā    gada apmeklētājiem būs pieejamas virtuālās realitātes brilles. Ar tām varēs      nokļūt detalizēti izstrādātā, precīzā, digitālā Āraišu ezerpils ēkas rekonstrukcijā, uzdot jautājumus par ēku, kā tā celta, un redzēt, kā tas notiek, tāpat par ezerpiliešu ikdienu. “Vasarā virtuālās brilles tika testētas, tagad ir uzlabotas. Esmu pārliecināta, ka šādi iepazīt Āraišus patiks ne tikai jaunajai paaudzei,” atklāj E.Koljera un pastāsta, ka drīzumā iznāks katalogs par ekspozīciju, kas apskatāma klientu centrā.     

Vēsturniece un muzeoloģe Anna Jurkāne  atgādināja, ka vairāk nekā 50 gados  bijušas daudzas pārmaiņas, bet nemainīgs bijis finansējums kultūrtelpas izpētei, māksliniecisko vērtību saglabāšanai un eksponēšanai. Tas bieži vien bijis  entuziastu ziņā.

“No finansējuma piešķiršanas var spriest,  kādas ir valsts un politiskās prioritātes. Nevar nepārvērtēt Jāņa Apala gribasspēku, viņa paveikto. Viņš apliecināja, ka visa pamatā ir darbs, apņēmība, neatlaidība, izpratnes ceļa meklējumi,” teica ilggadējā Turaidas  muzejrezervāta vadītāja A.Jurkāne un uzsvēra, ka ar J.Apalu pusgadsimtu bijuši jaunu mantojumu meklējumos, sarunu biedri, ceļabiedri.

Āraišu ezerpils arheoloģiskā parka arheologs Jānis Meinerts zinātnes pēcpusdienas apmeklētājiem atgādināja, kā kopš pagājušā gadsimta 50.gadu beigām attīstījusies zemūdens apzināšana, arheoloģija. J.Apals prata izmantot katru vismazāko iespēju, lai iegrimtu ezeru dzelmē. Tiesa, ar tādu aprīkojumu šodien diezin vai kāds riskētu to darīt. Arī Āraišu ezerā šovasar, izmantojot mūsdienīgas metodes un tehnoloģijas, tika veikti pētījumi.   

Ikvienam bija interesanti uzzināt, kādi ļaudis dzīvoja ezerpilī. Par to stāstīja arheologs Guntis Zemītis, bet par to, kā un cik precīzi var datēt arheologu atradumus, atklāja dendrohronologs Māris Zunde.
Sarunās par pētījumiem sasaucās    gadsimti, katrs laikmets atstājis savas liecības, un tās atklāj aizvien ko jaunu.

“Jāņa Apala mantojums ir darbs šai un nākamajām paaudzēm – saglabāt, pētīt un stāstīt vēsturi,” sacīja arheoloģe Zig­rīda Apala.