Dārziņa mūzika nebeidz skanēt

Divas dienas pirms komponista, novadnieka Emīla Dārziņa 150.jubilejas, sestdien, 1.novembrī,    Cēsīs izskanēja viņam veltīts muzikāls sveiciens. To kopā ar pieciem vīru koriem, trim jauktajiem koriem, akadēmisko orķestri    “B-Sharp” un solisti Paulu Mihai­lovu sarūpēja koncerta “Dzies­ma, kas neatstāj” mākslinieciskā vadītāja Marika Slotina-Brante.

“Pirms desmit gadiem komponista jubilejā saaicināju korus no Vidzemes un Rīgas, koncertā “Pērļu zvejnieks” izskanēja E.Dārziņa kora dziesmas, solodziesmas dziedāja Ingus Pētersons. Plašāki koru koncerti bija arī nākamajos rudeņos, tad pārtraukums. Ja E.Dārzi­ņam jubileja, koriem ir jādzied viņa skaistās dziesmas, jāskan viņa solodziesmām,” sacīja koru “Wenden”, “Cēsis”, “Latvis” un “Ērgļi” diriģente M.Slotina-Brante.

Viņa atzīst, ka koncertu, kurā izdziedāja visas 17 E.Dār­ziņa kora dziesmas, sarīkot nav bijis sarežģīti.    Piedalījās di­ri­ģen­tes četri vadītie kori    un viņu draugu kolektīvi – “Iman­ta” no Valmieras, Sauleskalna “Gaiziņš”,    “Dzī­ne” no Rīgas    un meža darbinieku vīru koris “Silvicola”.

“Bijām komanda, kur katrs zināja, kas darāms. Parasti scenārijus rakstu pati, šoreiz uzticējos Patrīcijai Aļļēnai, bija viegli sadarboties, mūsu sajūtas sakrita. Pati mūzikā vienmēr vados pēc sajūtām,” atklāja M.Slotina-Brante.

Koncertā tik pazīstamās E.Dārziņa dziesmas sekoja cita citai, atklājot savu stāstu vārdos un mūzikā. Starp tām koncerta vadītājs    Krists Jēkab­sons lasīja komponista vēstules, laikabiedru atmiņas, tā pāršķirot lappuses, kurās ierakstīta komponista personība, atstātais mantojums, kas dzīvo paaudzēs.

“Dārziņš bija stalts, liela auguma, apolonisku, gaišmatainu galvu. Laipnība un sirsnība arvien rotāja viņa pievilcīgo seju. Sapņotāja smaida pavadīta, tā atgādināja gaiša miera apstaroto Mocartu. Mocartu Dārziņš dievināja pāri visiem mūziķiem dzīves smalkjūtības, laipnības un grācijas dēļ.”

Tā rakstījis laikabiedrs Alfrēds Sausne , bet pats komponists atstājis rakstīto: “Mūsu mazās tautiņas mākslas lauks ir vēl neapkopts, daudz tur vēl jāstrādā, daudzi līdumi jāizlīž. Strādāt priekš savas tautas un viņas mākslas, tāda turpmāk būs mana devīze.”

Kora dziesmas mijās ar Paulas Mihailovas un akadēmiskā orķestra “B – Sharp” izpildītajām E.Dārziņa solo dziesmām. “Aizver actiņas un smaidi”, “Mātes gars”, “Pazudusī laimīte”, “Kā zagšus” ieskanējās klausītāju sirdīs.

Koncerta noslēgumā “Melanholiskais valsis”. Tā aizmetņi tapuši    Lāču mājās pie Cēsīm, ciemojoties pie drauga Jāņa Poruka. Mūsdienu mūzikas zinātniece Gunda Vaivode rakstījusi: “Skaņdarbs ir reizē maigi aristokrātisks un smalki vienkāršs. “Melanholiskais valsis” ir kā atbalss tam, ko jūt intravertais latvietis, kurš tikko ir notīrījis sēnes un paņēmis brīdi atelpas, lai saldsērīgi vērtos pa logu uz lēnām aizejošo augustu. Mažorā rakstītais septiņas minūtes garais valsis vien daļēji attaisno savu nosaukumu “melanholiskais”, jo kopējā noskaņa ir gaiši sapņaina.” Novadnieks, dzejnieks Jānis Sudrabkalns teicis, ka vienkāršāka un kristālskaidrāka darba nevar būt.

Kad “Melanholiskais valsis” izskanēja un apklusa Kārļa Rozentāla klarnete, bija mirklis klusuma, kuru negribējās pārtraukt ar aplausiem, bet ilgāk būt mūzikas varā.  E.Dārziņa    mūzika ir kļuvusi par daļu no tautas sirdsbalss. Skaista, sāpīga, dziļi sirsnīga un neaizmirstama. Tieši tāpēc viņa dziesmas, “Melan­holisko valsi” gribam dzirdēt atkal un atkal.

Kora “Dzīne” diriģents Aivars Gailis un akadēmiskā orķestra “B – Sharp” mākslinieciskai vadītājs Artūrs Gailis atzina, ka   uzstāties koncertzālē vienmēr ir prieks. “Izskanēja visas E.Dārziņa kora dziesmas, un sešas solo dziesmas orķestra pavadījumā koncertā labi saderēja,” vērtēja A.Gailis. “Dzīne” piedalījās arī pirms desmit gadiem E.Dārziņam veltītajā    koncertā Cēsīs. Pavasarī “Dzīne” un “B- Sharp” aicināja uz  koncertu “Dārziņa dziesmas un Saullēkta mesa”.

“Šis ir E.Dārziņa gads. Kaut viņa dziesmas nekad nav pazudušas no koru repertuāra, tās dzirdēt vienā koncertā ir emocionāls notikums,” pārdomās dalījās “Dzīnes” vadītājs Aivars Gailis, bet Artūrs Gailis atzina, ka pēc koncerta ir brīnišķīgas sajūtas, gandarījums un pacilātība.

“Lai koncerts notiktu, tika ieguldīts liels darbs. Tie bija E.Dārziņa mūzikas svētki, dziesmas izskanēja ar jaunu spēku, piepildot mūsu sirdis. Viņa mūzikai nevar pretoties,” teica M.Slotina-Brante.