Cēsu Valsts ģimnāzijas 100 gades svētku kulminācija – salidojums

Ar emocijām un atmiņām piepildītu koncertuzvedumu “Siltā gaismā” un sirsnīgu absolventu tikšanos noslēdzās bagātīgo notikumu ceļš uz Cēsu Valsts ģimnāzijas (CVĢ) simtgadi.

Nākot uz jubilejas koncertu sporta centrā “Cēsis”, katrs aizdomājās, kas skolas laikā bijis svarīgi, kas spilgtākais palicis atmiņā un kas paņemts līdzi tālākai dzīvei. Pasākums ar dziesmām, dejām, atmiņu stāstiem, fotogrāfijām un video veda cauri ne tikai skolas desmitgadēm, bet arī katra atmiņām par mācību laiku. Sajūtās ieveda gan zvans uz katru stundu, izsaukšana klases priekšā, dzejoļa deklamācija, atgādinājums par sporta stundām, ekskursijām, talkām, pulciņiem, olimpiādēm, skolas dienu mīlestību un arī skolas himnu “Skolas gadi”, kura pasākumā vienlaicīgi izskanēja Latvijas Skolu dziesmu un deju svētku ierakstā, absolventu kora un skatītāju balsīs.

Svinot lielo gadskārtu, paldies tika teikts direktoriem un skolotājiem, labus vārdus sacīja skolēni un absolventi, no kuriem daudzi bija iesaistījušies pasākuma vadīšanā. Īpašu Lie­lās piederības balvu saņēma Lazdiņu un Siliņu ģimene, kuras vairākās paaudzēs bijušas saistītas ar Cēsu Valsts ģimnāziju.

Ilggadējais direktors Ivars Zemītis, daloties spilgtākajos iespaidos par skolu, sacīja, ka visspilgtāk atmiņā palikusi pirmā iepazīšanās ar draudzīgo skolotāju un skolēnu kolektīvu. Arī bijusī CVĢ direktore Gunta Bērziņa vērtēja, ka tieši ar šādiem skolotājiem un skolēniem bija iespējams saņemt Valsts ģimnāzijas statusu. Viņa pēc 77 skolas pastāvēšanas gadiem kļuva par pirmo direktori sievieti un amatā aizvadīja 20 gadus. Viņa sacīja: “Man liekas, mans laiks bija gaismas piepildīts. Domāju, mēs vienmēr esam veiksmīgi pratuši sabalansēt mācību un ārpusstundu darbu, jauktais koris vienmēr ir bijis skolas gods un simbols, mums bijuši ļoti daudzi ārpusstundu pulciņi. Un liels prieks par tradīciju organizēt absolventu salidojumus, kur satiktie ļoti silda sirdi un ļauj lidot mazliet virs zemes.”

Svētkos mācību iestādi sveica arī Cēsu novada pašvaldības vadītājs Jānis Rozenbergs un viņa vietniece Inese Suija-Markova, skolas absolvente. Viņa tajā arī strādājusi: “Šīs skolas absolventi turas kopā un atgriežas arī pēc daudziem gadiem. Šī skola ir Cēsu inteliģences un radošuma centrs, un tā ļoti piestāv Cēsīm, jo skola tāpat kā Cēsis ir ambicioza, radoša, uz attīstību vērsta, ļoti patriotiska un ar augstu piederības sajūtu.” Savukārt Jānis Rozenbergs sveicināja visus, kuri smēlušies gaismu un dāvājuši gaismu šajā skolā, kā arī pirmo paldies sacīja pasākuma režisorei Inesei Lācei un radošajai komandai. Viņa kopā ar direktori jau pirms diviem gadiem sāka veidot lielā svētku notikuma ideju un scenāriju. J. Rozenbergs pievienojās pārliecībai, ka CVĢ vienmēr ir tiekusies uz izcilību, tāpēc sacīja paldies visiem direktoriem, viņu vadības komandām, skolotājiem, atbalstītājiem un visiem, kas izvēlējušies šo skolu un nesuši tās vārdu gan šeit Cēsīs, gan Latvijā, gan pasaulē.

Tagadējā CVĢ direktore Ina Gaiķe sacīja: “Man ir ļoti liels gods, lepnums, aizkustinājums un arī atbildība būt skolas lielajā jubilejā, īpaši tāpēc, ka es esmu šīs skolas absolvente, skolotāja un nu jau ceturto gadu direktore. Skola, kas piedzīvojusi simts gadus, vairs nav tikai skola, kas māca, tā ir skola, kur laiks kļūst par skolotāju. Šodien mēs pāršķīrām brīnišķīgas simt lappuses, kuras ierakstītas kā viens stāsts, gaišs un pamatīgs, Cēsu Valsts ģimnāzijas lielajā grāmatā un vieno mūs visus zālē esošos. Mēs katrs esam veidojuši šo skolu stipru, varenu, drošu un nelokāmu. Šodien man blakus ir jaunieši, viņi ir tie, kas sāk rakstīt nākamās simt lappuses Cēsu Valsts ģimnāzijas vēsturē.”

Vislabākās atmiņas par skolu

Absolventi pulcējās kuplā skaitā, izstaigājot atjaunoto skolas ēku, kas celta 20.gadsimta 30.gados. Visvecākais no absolventiem, kas bija ieradies, bija Verners Putniņš, kuram ir 97 gadi. Viņš skolu absolvēja 1949. gadā. Viesu grāmatā V. Putniņš ierakstīja: “Paldies par šo skaisto, organizēto tikšanos ģimnāzijā tās 100 gadē! Lai priekšmetu pasniegšana notiek tādā pat līmenī kā līdz šim.”

“Druva” skolas sestajā kabinetā satika absolventus, kuri beiguši skolu 1966. gadā un agrāk. Māra Runde-Pīrsone (tobrīd Zirne) skolu absolvēja 1959. gadā. Viņa pastāstīja: “Liktenis mani ir aizvedis uz Liepāju, kur arī strādāju skolā, bet Cēsis man ir ļoti tuvas, te vismaz reizi gadā atbraucu. Tā man ir kā svēta vieta, kurai jāpieskaras, un tad var dzīvot atkal tālāk. Par skolu man ir vislabākās atmiņas, tāpēc uz to neatbraukt nemaz nav iespējams. No manas klases šodien esam četri.”

Aleksandrs Kiršteins, kurš skolu absolvēja 1966. gadā, sacīja: “Nāku no Piebalgas, kur beidzu Ogrēnu skolu, bet tālāk ceļš atveda uz šo skolu. Te ielika spēcīgus pamatus ne tikai latviešu valodā, bet arī dabaszinībās, vēsturē, fizikā. Turklāt mums bija tā laime, ka bija skolotājs Arturs Dronis, kurš ielika ļoti labus pamatus un interesi par mākslu un mākslas vēsturi. Šī bija viena no retajām skolām, kurā tajā laikā mācīja mākslas vēsturi, turklāt tik augstā līmenī, ka pat augstskolā arhitektos nebija tik augsts līmenis. Un zināšanas, ko šeit ieguvu, bija tādas, ka varēju izturēt lielo konkursu, iestājoties augstskolā. Prieks redzēt, ka skola turpina attīstīties, viss notiek. Cēsu Valsts ģimnāzija ir viena no labākajām skolām Latvijā.”

Daloties sajūtās no pasākuma, Māra teica, ka visspilgtāk uzrunāja kora fotogrāfija, kas uzņemta 1957. gada. Tajā redzama arī viņa, un tā parāda skolas himnas “Skolas gadu” pirmatskaņojumu: “Liels paldies skolai par milzīgo darbu, kas ir ielikts pasākuma organizēšanā, tas bija ļoti jauki.” Arī Aleksandrs atzinīgi vērtē koncerta daļu, atzīstot to par ļoti latvisku: “Un patīkami skatīties uz jauniešiem, kas bija te, un arī tiem, kuri devušies pasaulē. Skola tiešām ir tāda, ka jaunieši bez problēmām var atrast darbu jebkur pasaulē. Un pasaule jau ir maza, ik uz soļa tajā satiekami cēsnieki. Arī man Piebalgā kaimiņos dzīvo gan Jānis Endele, gan Uldis Pīlēns.”

Mūzika ir skaņās pārvērsta matemātika

Īpašu – Lielās piederības balvu – saņēma CVĢ skolotāja Inese Lazdiņa. Visa viņas ģimene saistīta ar šo mācību iestādi. I.Lazdiņas mamma te strādāja vakarskolā, kā arī aizvietoja matemātikas skolotājas. Inese pati te mācījusies vidusskolas laikā, pēc tam sākusi un turpina strādāt, te daudzus gadus strādājis arī vīrs. Un visi trīs ģimenes bērni beiguši šo skolu. Te dēls deju kolektīvā ieskatījies skolas biedrenē, savā nākamajā sievā. Saskaitot kopā katra skolā pavadītos gadus, iznāk, ka dzimta skolā aizvadījusi jau 108 gadus.

Jau vidusskolā Inese Lazdiņa zināja, ka vēlas kļūt par skolotāju, tikai nebija pārliecināta, vai kļūt par klavierskolotāju vai matemātikas skolotāju, tāpēc mācījās gan vidusskolā f klasē, kas bija matemātikas pedagoģijas klase, gan Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā. Tomēr liktenis aizveda uz Latvijas Universitāti, pēc kuras absolvēšanas bija brīva matemātikas skolotāja vieta šajā skolā. “Esmu sapratusi, ka dzīvē viss notiek pat labāk, nekā pats esi plānojis. Jau daudzus gadus esmu ne tikai matemātikas skolotāja, bet arī koncertmeistare, arī mūsu skolas deju kolektīvam “Kande”, strādājot kopā ar Andi Kozaku. Tā varu izpausties abās jomās,” saka Inese. Arī deja skolotājai ir tuva jau no mazām dienām. Viņa teic: “Atceros, kad biju maziņa, uzliku radio un man patika tautas mūzika, patika pie tās dejot. Kad man bija četri gadi, mammīte strādāja šajā skolā un aktu zālē notika deju kolektīva mēģinājumi. Es ar savu lellīti padusē sēdēju uz kāpnītēm un skatījos, kā skolēni dejo. Man par šo skolu ir ļoti daudz atmiņu.”

Skolotājai līdz šim bijušas astoņas audzināmās klases. Ir absolventi, ar kuriem satiekas ikdienā, bet citiem – tieši salidojumā. “Ir vienreizēja sajūta, tik daudz labu vārdu un tik daudz ziedu, jūtos gandrīz kā 1. septembrī. Bet tāpat bijušo audzēkņu gaitām sekoju līdzi arī “Druviņā”. Man ir savākti izgriezumi par visiem saviem audzināmajiem. Un katrai klasei iekārtots bilžu albums,” atzīstas Inese.

Inese Lazdiņa ir priecīga, ka ģimnāzija atkal ir vēsturiskajā, nu jau atjaunotajā ēkā: “Šī man ir mīļa skola, priecājos te strādāt, priecājos par kolēģiem, par jauniešiem, kuri dod man enerģiju un kuriem es dodu enerģiju. Katra stunda, diena, klase ir citāda, un man ir prieks, ka daru to, kas man patīk un kas man ir sirdij tuvs. Ceru tā arī turpināt.”