Redzēt dzīvi savvaļā

Līgatnes takas ir vieta atpūtai un  dabas iepazīšanai. Te jau 50 gadus ir vienīgā vieta Latvijā, kur var iepazīt tikai vietējos savvaļas dzīvniekus.

Par šo īpašo vietu saruna ar Dabas aizsardzības pārvaldes Vidzemes reģionālās administrācijas Līgatnes dabas taku vadītāju Ilmāru Radziņu.

-Šis gads ir notikumiem bagāts, kā jau jubilejas zvaigznē. Bet pēdējos gados ir      izdarīts gana daudz, lai apmeklētājiem, atkal atbraucot, būtu interesanti. Pēdējos četros    gados    vāveres tikušas pie jaunas mājas, arī āpsis Tedijs, šogad – sermuļu dzimtas dzīvnieki.

Lietainā vasara sagādājusi neparedzētus darbus, pastaigu takās jānovērš izskalojumi. Koka infrastruktūra noveco, tā    jāatjauno, bīstamie koki jāzāģē,    zāle jāpļauj, sniegs jātīra. Tāda ir ikdiena.

Plašas jubilejas svinības nerīkosim. Apmeklētāji ir novērtējuši brīvdabas fotoizstādi “Līgatnes dabas takas laiku lokos”, kas ataino, kā dabas takas pusgadsimtā mainījušās, kā arī zvērkopes Velgas Vītolas fotogrāfijās    var redzēt mūsu dzīvniekus dažādās viņu dzīves situācijās.

Dabas taku pirmie iemītnieki bija staltbrieži. Pērn mums uzdāvināja briežu dāmas Gauju un Ventu. Jūnijā Gaujai piedzima meita Ella.    Ilgus gadus mums staltbriežu mazuļu nebija bijis. Ella ir dāvana dabas takām jubilejas gadā.

Patlaban vēl gan karantīnā ir baltais zaķis, Latvijā tas ir retums.    Ģimene Alūksnes pusē to izglābusi, izbarojusi un atveda. Strādājam, lai katrs, kurš pie mums atbrauc, mājās dodas gandarīts, ka te pabijis, un arī zinošāks.

Dabas takām bijuši dažādi laiki – gan ar strauju izaugsmi, gan stagnāciju.    Nav aizmirsts darbinieku sapnis par savvaļas dzīvnieku rehabilitācijas centru, kāds ir Igaunijā. Tajā dzīvniekus medicīniski aprūpē un palaiž dabā. Lielākā daļa no tiem, kas ir Līgatnē, savulaik ir izglābti, un te paliek uz mūžu.   

-Līgatnes dabas takas ir daudzu ģimeņu vasaras plānos, te ved ārzemju viesus.

-Apmeklētāju skaits pēdējos    trīs gadus ir stabils.    Pērn bija    vairāk nekā 40 tūkstoši. Var vien pieminēt, ka kovida pandēmijas ierobežojumu laikā, kad bijām viena no tām vietām, ko varēja apmeklēt, gadā    pabija vairāk nekā    60 tūkstoši apmeklētāju.    Dati liecina, ka, piemēram, 1996.gadā    te pabijuši 70 tūkstoši interesentu.

Esam tirgū, kurā darbojas daudzi mini zoo ar plašu piedāvājumu, bet noturamies, esam vienīgā vieta, kur var apskatīt Latvijas savvaļas dzīvniekus, kuri dzīvo maksimāli pietuvinātos dabiskos apstākļos.
Apmeklētāji lielākoties ir ģimenes ar bērniem. Šovasar vairāk nekā iepriekš bijis tūristu no Vācijas, Apvienotās karalistes. Ir gandarījums dzirdēt labas atsauksmes.    Gida pakalpojumi, sadarbība ar Līgatnes uzņēmumu “Zeit”, piemēram, pasākums “Iepazīsti zvērus tumsā”, kopīgas akcijas, ka var apmeklēt takas un “Zeit” tīklu parku kā vienotu piedāvājumu.

-Ko apmeklētāji ieteikuši, kā viņiem varbūt te pietrūcis?

-Līgatnes dabas taku    uzdevums ir    piedāvāt izziņas, atpūtas un brīvā laika pavadīšanas iespējas. Popularizējam aktīvu un veselīgu atpūtu.      Ar mašīnu iebraukt atļauts cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Pa ainavu apvedceļu var braukt velosipēdisti., Ziemā pa ainavu ceļu slēpot. Protams, nopērkot ieejas biļeti.Pirms gadu desmitiem nebija populāri staigāt, doties pastaigās, paradumi un cilvēku vajadzības ir mainījušās. Dažādu grūtību pastaigu taka ir    5.5 km , tā ir vien tāda viegla pastaiga. Ir jau domāts, ka labi būtu, ja varētu kādu loku dabai draudzīgi izbraukt ar elektrovilcieniņu.

Daudzi aizvien jautā, kur ir skatu tornis, bet tas jau daudzus gadus apmeklētājiem ir slēgts. Cepurīškalnā skatu tornis būvēts 1976.gadā, galvenie ozolkoka balsti ir vēl no tā laika. Tuvākajā laikā tornis tiks demontēts un projektēts jauns.   

Apmeklētāji vēlas plašāku dažādu aktivitāšu zonu,    vairāk iespēju bērnu laukumā, jauno paaudzi      piesaista interaktīvas, izzinošas izstādes. Iecienīts ir foto rāmis, tajā var uzstādīt viedtālruni, un visa ģimene var nobildēties. Ir jābūt iespējai    uzlādēt telefonus. Tās ir šodienas vajadzības, lai apmeklētāji labi justos, lai būtu interesanti.   

“Pankūku namiņš” strādā    no pavasara līdz rudenim. Ziemā vajadzētu kafejnīcu, kur sasildīties ar tēju, paēst.

Apmeklētāji jautā par vilkiem. Diemžēl mums to nav. Savulaik bijuši pat divi. Tālos nākotnes plānos ir vilku voljēra būvniecība, bet tas ir dārgs projekts. Ūdri arī būtu piederīgi dabas takām.

Mums ir laba sadarbība ar “Zeit”, rīkojam kopīgas akcijas, gatavojam kopīgus piedāvājumus. “Zeit” arī apsaimnieko Informācijas centru.  Ja vēl pirms dažiem gadiem tūristam visu dienu Līgatnē nebija ko darīt, tagad piedāvājums ir ļoti daudzveidīgs.

-Cilvēkiem dzīvnieki patīk, viņi grib tos samīļot,palutināt, aizsargāt. Gadiem tiek runāts, atgādināts, ka savvaļas dzīvnieku mājas ir dabā, ka nedrīkst tos pieradināt. Aizvien šādi gadījumi nebūt nav retums.

-Dabas aizsardzības pārvalde, Līgatnes dabas takas, arī citas iestādes un institūcijas par to atgādina. Arī par savvaļas dzīvnieku mazuļu glābšanu, kad, labu gribot, dabai tiek nodarīts pāri. Diemžēl aizvien ir cilvēki, kuri nesaprot, ka    ne vienmēr, kad viņiem mazulis šķiet pamests, tā arī ir. 95 procentos gadījumu tiem palīdzība nav vajadzīga. Kā katru gadu, arī šovasar ir daudz atrastu mazu vāveru, zaķu, stirnu. Zvana mums, varam dot padomu, bet ne pieņemt dzīvniekus. Mums vispirms jārūpējas par saviem 20 sugu dzīvniekiem.

Sociālajos medijos patlaban varonis ir lapsēns Princis. Tiek uzsvērts, ka tas ir piemērs,    kā cilvēks un savvaļas dzīvnieks var sadzīvot, nepārkāpjot dabas likumus. Viņš tiek saukts par vēstnesi, ko pie mums atsūtījusi pati daba – lai mēs neaizmirstu, kas esam. Cits lepojas, ka saitē vadā lapsu. Ko te piebilst, vien to, ka tā ir sodāma rīcība. Lai mājās turētu savvaļas dzīvnieku ,nepieciešama atļauja, jābūt reģistrētai savvaļas dzīvnieku novietnei. Svarīgākais –cilvēka    nezināšanas dēļ dzīvnieks ir izņemts no dabiskās vides.    Pieradinātus savvaļas dzīvniekus nedrīkst atlaist dabā.

Līgatnes dabas takas kļuvušas par mājvietu diviem lapsēniem- Bonijai un Klaidam. Viņus atņēma kādai ģimenei, kura tos turēja būrī. Tas ir vēl viens stāsts.
   
-Vai arī dabas taku apmeklētāji pārsteidz ar savu neizpratni un uzvedību?

-Izpratne par to, ka atbraukts pie savvaļas dzīvniekiem, ir dažāda. Redzam, ka ir skolēnu grupas, kur skolotājs saviem audzēkņiem neko nevar pateikt, viņi kliedz, skrien pa kāpnēm. Nezinu, vai pirms tam ir pārrunāts, uz kurieni brauc, kas ir savvaļas dzīvnieki, kā te jāuzvedas. Kolēģi arī rakstījuši skolas direktoram, ka skolēni ar čipsiem baroja pūces. Ir brīdinājumi, skaidrojam, ka nedrīkst barot, bet atrodam voljēros našķus, kas dzīvniekiem nav vēlami.    Bijis, ka apmeklētājs stāv pie brīdinājuma uzraksta un baro dzīvnieku.
Vēl ir arī tādi, kuri neizprot, kāpēc ar savu mājas dzīvnieku nedrīkst nākt pie citiem dzīvniekiem.

Skaidrojam, kādas var būt sekas, ka nezinām, kā suns reaģēs, kā mūsu dzīvnieki. Kad neļaujam ienākt ar suni, apvainojas, jo kādam no ģimenes jāpaliek ar mīļdzīvnieku.    Informācija ir visapkārt, arī internetā. Septembrī aļņiem sākas riests, vairāk pieskatām, lai kāds netuvojas nožogojumam. Ir jābūt uzmanīgiem. Alnis ir Latvijā lielākais dzīvnieks.     

-Dabas parka teritorija ir plaša, vai iemaldās arī nelūgti viesi?

-1977.gadā tā laika valdība ar lēmumus sovhoza Gaujas Nacion­ālajam parkam, kā toreiz teikts, zookompleksa izveidošanai piešķīra 500 hektārus. Tie tika iežogoti.  Tagad visa teritorija nav iežogota.  Kādreiz kāds sēņotājs ieklīst.

Voljēros sveši dzīvnieki netiek. Esam gan novērojuši, ka pie lūšu meitenēm ciemos nāk viens lūšu puika, bet iekšā netiek. Pie lapsām jau pasenāk bija iemaldījies ciemiņš no meža. Kā ticis iekšā un ārā, nav saprotams.   

Taču takām visapkārt ir mežs, mīt savvaļas dzīvnieki. Man kabineta logs ir uz gravu, neesmu tikai vilku un lāci redzējis, pārējos visus. Āpsis takās ir uzracis pagalmu pie Pauguru mājas. Dzīvnieki nāk ciemos cits pie cita.

-Vai nav bijusi iecere piedāvāt tiešraides no voljēriem, lai var vērot dzīvnieku ikdienu?

-Atrodamies ieplakā, ir problēmas ar jebkuriem sakariem. Mobilie operatori pagaidām nespēj nodrošināt datu pārraidi. Tas būtu labi, ka tiešsaistē varētu vērot.Gan jau ar laiku varēs.

-Kā pats nokļuvāt dabas takās?

-Strādāju dažādās valsts pārvaldes institūcijās. Te vajadzēja vadītāja vietnieku nekustamā īpašuma apsaimniekošanā, šo jomu pārzinu un pieteicos. Interesanti, ka 1.aprīlī Līgatnes Dabas takās savulaik sākusi strādāt gan zvērkope Velga Vītola, gan vēlāk iepriekšējā vadītāja Inta Lange, un tagad arī es. Biju vadītājas vietnieks, tagad jau vairāk nekā divus gadus esmu vadītājs. Esam deviņu cilvēku kolektīvs.

Esmu cēsnieks, bet Līgatne man nav sveša, mana dzimta ar to ir saistīta. Vecvectēvs te ienācis no Nītaures un strādājis    papīrfabrikā, tēvs skolā gāja Līgatnē. Bērnībā regulāri braucām uz dabas takām.    Te katra diena ir citāda. Jāsaprot, ka dzīvniekiem ir savs dienas režīms. Labāk gan pie mums braukt rīta pusē, tad dzīvnieki ir možāki.