Tuvojoties 26.jūlijam, aizdomājos par šīs dienas nozīmi – lai tā arī ir mana vārdadiena, tomēr ir skaidrs, ka vairumam mūsdienu kalendārā esošo vārdu un atzīmējamo dienu ir senāka vēsture. No bērnības jūlija izskaņa asociējusies ar izteiktu vasaras pilnbriedu – vasarīgām temperatūrām, siltiem ezeru ūdeņiem, zilām debesīm ar gubu mākoņiem un negaisiem. Nolēmu palūkoties, kāda tad ir Annas dienas vēsture pasaulē un tepat pie mums.
Svētā Anna ir Vissvētākās Jaunavas Marijas māte, un tieši tāpēc viņa ir aizbildne pār mātēm, dzemdētājām un nepilngadīgajiem. Lai gan Bībelē viņa nav pieminēta vārdā, mēs par viņu zinām no agrīnajiem kristīgajiem rakstiem, no kuriem vissvarīgākais ir Jēkaba protoevaņģēlijs, kas sarakstīts ap 150. gadu pēc Kristus. Kā vēsta vēstures avoti, tad ortodoksālajā baznīcā pašas Annas kults, iespējams, aizsākās jau ap 550. gadu, kad Justiniāns Konstantinopolē uzcēla baznīcu tieši viņas godam. Agrākā viņas godināšanas zīme rietumu pasaulē ir 8. gadsimtā darinātā freska “Santa Maria Antiqua” baznīcā Romā. Svētnīca Duē, Francijas ziemeļos, bija viens no agrīnajiem Svētās Annas dievbijības centriem. Leģenda vēsta, ka Svētās Annas ķermenis no Palestīnas teritorijas tika pārvests uz Konstantinopoli 710. gadā, un no turienes dažas ar Sv.Annu saistāmās relikviju daļas ir aizceļojušas daudzviet Eiropā. Kāpēc šī diena iekrīt 26.jūlijā? Par to gan nav sīkāka skaidrojuma, kā vien vienkāršais fakts, ka savulaik tā nolēma katoļu baznīca.
Kā jau visas kristīgās pasaules tradīcijas daudzviet bijušajās pagānu zemēs, arī pie mums daudzi kristīgās nozīmes svētki ir cieši savīti ar tautas tradīcijām. Annas diena, protams, nav nekāds izņēmums – mūsu tautā šo dienu dēvē arī par Saimnieču dienu. Interesanti, ka kristīgās domas cēlā “mātes” loma mūsu tradīcijās pielāgota daudz praktiskāk – galu galā katra māte ir arī saimniece, vismaz savā mājā, savas ģimenes lokā!
Saimnieču diena raksturīga ar gada pirmo ražu sagaidīšanu – tieši šajā dienā drīkstēja pirmo reizi rakt un ēst jaunos kartupeļus, Annas diena bija saimnieču diena, kad notika lieli gadatirgi, kur satikās pārdevēji ar pircējiem, bet jauniešu vidū šis datums nozīmēja iepazīšanos. Šajos gadatirgos saimnieces varēja parādīt visu, ko viņas māk – cept, vārīt un šmorēt. Annas diena tāpat kā 25.jūlijā svinētā Jēkaba diena bijusi kāzu diena, kad jaunais saimnieks veda mājās jauno saimnieci.
Interesanti, ka kādā avotā minēts, ka vienā no Vidzemes pagastiem bijusi savdabīga tradīcija – pie baznīcas katru gadu Annas dienā sapulcējās daudz ļaužu. Trūcīgie staigāja trīs reizes apkārt baznīcai, dziedādami un savas lūgšanas skaitīdami, un kopā ar viņiem gāja arī tie, kas vēlējās nabagiem kaut ko iedot, iegūstot sev labumu vai svētību. Nabagiem tika dotas kāpostu lapas, augļi un dārzeņi, lai izdotos laba raža. Pēc tam tika parušinātas smiltis pie baznīcas, un tajās ieraka maizi, sieru, olas, pienu, ziedus un teica: “Kā mēs esam apņēmušies, tā nu par gadu esam atnākuši.” Pēc dāvanu dalīšanas sākās dziesmas un dejas.
Annu dienā mūsu senči arī brauca ciemos, sveica Annas vārdadienā un sveicēji pina viņām vainagus, kuriem bija jābūt kupliem. Lielas viesības nerīkoja, svinēja vakarā pēc dienas darbiem. Annas tika aplīgotas un piesauktas, lai tās rūpētos par aitām un lai aitām augtu mīksta vilna. Lūk, cik daudz ideju Annas dienas svinēšanai. Kā jau pie daudzām svinamām, arī Annās netrūkst ticējumu, piemēram: “Ja Annas dienā līst, tad gaidāms lietains rudens,” “Ja Annas dienā ap mājām laidelējas vanagi, gaidāmas kāzas.” Un izrādās, jaunos kartupeļus ēdam par ātru – tos drīkst ēst tikai no Annas dienas!
Komentāri