Tiklīdz tuvojas kādi svētki un garākas brīvdienas, sarunās iezogas divas svarīgākās tēmas – kādi būs laikapstākļi un kādus ēdienus gatavot. Ja laikapstākļus nevaram ietekmēt, tad tas, ko celt galdā, ir pašu ziņā. Padzīvojoties sociālajos tīklos, brīžam rodas iespaids, ka cilvēkus nekas tā neinteresē kā ēst gatavošana. Receptes, padoms padomam galā, pieredzes stāsti, kā darīja vecmāmiņa, kas rakstīts vecās pavārgrāmatās un vēl citzemju ēdieni, kurus iesaka noteikti pagaršot.
Jau vairākus gadus, runājot par ēdieniem, nebeidzama ir diskusija par rasolu, rosolu, Olivjē salātiem. Vispirms jau, kur tie pirmoreiz celti galdā, 17. vai 19.gadsimtā, kādām jābūt sastāvdaļām, vai nosaukums ir ar a vai o, jo gramatiski pareizi tā, bet cilvēki runā šitā. Un uzskatu strīdi turpinās, pētnieki pēta noputējušas grāmatas arhīvos un ik pa laikam paziņo kādu jaunumu, ka patiesībā bijis tā. Tas gan paliek viņu pašu un kulinārā mantojuma glabātāju ziņā, jo ļaudis nesteidzas pieņemt un izmēģināt katru atklājumu. Katram sava recepte, kurā var kaut ko pamainīt. Ne velti ikdienā to, kur daudz kas sajaukts kopā, kur nav uzreiz saprotamas skaidrības, dēvē par rasolu. Dzirdēts, ka, uzmetot acis puķu dobei, vērotājs nosaka: “Īsts rasols!” Tāpat par filmu vai grāmatu, kur nespēj izsekot samudžinātām sižeta līnijām, vai apjukuma brīdī, kad galvā maisās neskaitāmas risināmas lietas, sakām taču: “Man galvā rasols!”
Tā vien gribas teikt: “Lai taču tas rasols ir, kāds ir! Ar bietēm vai rutkiem, nēģiem, siļķi vai vēžiem, tītara, liellopa, vistas vai cūkas gaļu, ar zaļajiem zirnīšiem, āboliem vai marinētiem gurķiem, ar desu vai bez.” Kāds todien būs noskaņojums, ko saimniecei vairāk kārosies, kas būs ledusskapī, ko aizmirsīsies nopirkt, kādus produktus kāds ģimenē neēd – tas visbūtiskāk ietekmē to, kāds kuram rasols būs uz galda. Diezin vai izskanēs neizpratne, vai tas tiešām rasols!
Ziemassvētkos vai varbūt gadu mijā uz galda esot jābūt deviņiem, dažos padomos 12 ēdieniem. Ja jau dietologi un citi ēšanas paradumu pētnieki uztraucas par sabiedrības veselību un tradīciju ievērošanu, varbūt var popularizēt viedokli, ka, piemēram, rasolā katra sastāvdaļa ir kā vērtīgs produkts un uzskatāma par vienu ēdienu. Tad varēs droši teikt – viegli eleganta recepte. Šo emocionāli piesātināto apzīmējumu izlasīju vēstījumā, kurā aicināts gatavot jūras veltes.
Var jau filozofēt par tradīcijām, bet nekad nebūs tā, ka katrs iesaistīsies to kopšanā un uzturēšanā. Kā liecina aptaujas un apstiprina ticējumi, Latvijā, lai nodrošinātu sevī ticību, ka nākamais Saules cikls būs veiksmīgs un laimīgs, Ziemassvētkos galdā jāliek cūkas cepetis laimei. Savukārt pelēkie zirņi, lai nebūtu asaru, speķa pīrāgi, lai būtu pārsteigumi, sautēti kāposti, lai būtu spēks, lielzvīņu zivis simbolizē naudu un ienākumus, bet bietes un burkāni, lai būtu laba veselība… Katram produktam taču var piemeklēt savu stāstu.
Tikai rasols gan nav minēts ne tautasdziesmās, ne ziņģēs, arī literatūrā pirms gadsimta, senāk vai vēlāk nav lasīts, kā ģimene vai saime pie kopīga galda katrs kaut ko griež un liek kopīgā bļodā, ka kaimiņi sanāktu un katrs atnestu kaut ko no šī tradicionālā ēdiena un tad taptu kopīga maltīte. Varbūt to var pamēģināt kopienas? Jau tradicionālo zupas vārīšanu katlā uz uguns aizstāt ar rasola gatavošanu?
Kā nu kurš gribēs un mācēs, tā svinēs. Un tāpat ar ēšanu un dzīvošanu atbilstoši tradīcijām.
Komentāri