Tagad esam tumšajā gada pusē, kad naktis ir garākas par dienām. Teorētiski tajā esam kopš rudens saulgriežiem, Miķeļdienas 29. septembrī, taču tagad, kad pulksteņi tikuši pagriezti par stundu atpakaļ, dienas gaismas šķiet vēl mazāk. Ik gadu ap šo laiku no daudziem paziņām dzirdu, cik grūti, ka pie mums ziema un uzkrītoši pelēcīgais, drēgnais un vīrusiem tīkamais laiks velkas tik daudzus mēnešus. Daudzi neslēpj, ka novembris ir visdrūmākais mēnesis, kuram visgrūtāk izkulties cauri. “Es šajā gada laikā ļoti cīnos ar sajūtām. Lai arī kā man patīk viss mājīgais un liekas omulīgi, ka satumšana ir labs attaisnojums mierīgajiem vakariem, lai paliktu mājās un atpūstos, tad, kad sāk satumst pirms četriem pēcpusdienā, tomēr gribētos, lai būtu gaišs ilgāk,” nesen sacīja mana draudzene. Ar pulksteņa laika grozīšanu patiešām ir tā – piepeši rīti ir gaišāki, bet ap sešiem pēcpusdienā nereti liekas – vai tad nav jau vēls vakars?
Novembri savā ziņā mazliet paātrina Mārtiņdienas tradīcijas, kuras gan nav pārlieku populāras, neredzam šo tematiku ne televīzijā, ne citos medijos, ne veikalu skatlogos. Senlatviešu svētku paražas dzīvo lielākoties pirmsskolās, sākumskolās, kur, lai izraibinātu audzēkņu ikdienu, katri svētki iegūst pienācīgi daudz uzmanības. Un tas ir jauki, jo citādi taču gada tumšie mēneši stieptos vēl ilgāk. Novembrī gaismiņas ienes arī valsts svētku svinēšana, kurā neiztrūkstoši ir gan sveču, gan lāpu liesmiņas. Un pēc 18.novembra jau šķiet – kas tad tur vairs daudz palicis līdz Adventes laikam un Ziemassvētku gaidīšanai.
Daudzi garīgo mācību skolotāji tumšos gada laikus – rudeni, ziemu – salīdzina ar introspekciju pašiem. Tas ir laiks, kad atskatīties uz paveikto, pārdomātu, kas izdevies, kas ne, izvērtētu, kurp doties dzīvē tālāk un kādus soļus spert. No vienas puses, šķiet, cik jauki tiem, kas dzīvo dienvidos – nav jādomā par ziemas drēbēm, apkuri mājās, ziemai raksturīgajiem vīrusiem un citām klapatām, kas saistās ar ikdienu ziemeļu puslodē. No otras puses – vai mēs tik ļoti priecātos par pavasara vēsmām, putnu atgriešanos un vasaras siltumu, ja nebūtu šī pelēcīgi drēgnā kontrasta? Domājams, ne. Ar globālo sasilšanu, šķiet, esam tikuši arī pie mazliet mērenākiem laikapstākļiem, proti, novembris senāk bieži vien bija pirmais mēnesis ar sniega segu, ziemīgiem laikapstākļiem, tomēr nu jau sāk šķist, ka Latvijas klimats kļūst līdzīgāks Centrāleiropai raksturīgajam.
Komentāri