Demokrātiskās valstīs vārda brīvība jeb tiesības paust savu nostāju un uzskatus ir pati par sevi saprotamas. Protams, ja vien skaļi pausto tāpat kā rīcību neaizliedz Kriminālkodekss.
Tādēļ pirms dažām dienām Ukrainas TV kanālā Freedom dzirdētā intervija ar Ādamu Mitņiku – poļu sabiedrisko darbinieku, žurnālistu un disidentu un nesamierināmu komunistiskā režīma pretinieku, pirmajā brīdī pārsteidza. Jāpiebilst, ka Mitņiks ir dzimis Varšavā 1946. gadā un jau sešpadsmit gadu vecumā nodibināja klubu pretrunu meklēšanai, kuru vada joprojām. Kopumā sešus gadus bijis cietumā.
Mitņiks intervijā sacīja, ka Krievijā vēl ir brīvība klusēt. “Putins acīmredzot cenšas iet Staļina pēdās, bet, protams, vēl nav uzcēlis Staļina režīmu. Krievijā vēl var brīvi klusēt,” sacīja Mitņiks. Viņš arī intervijā atzīst, ka lielāka vai mazāka rusofobija ir visur pasaulē, bet “rusofobija nav atbilde putinismam. Atbilde putinismam ir demokrātiska domāšana”. Interesanta ir arī viņa atbilde par Navaļniju – 2015. gadā Mitņiks uzrakstīja grāmatu, dialogus ar toreizējo Krievijas opozīcijas līderi. Kā zināms, Ukrainā (un ne tikai Ukrainā) attieksme pret Navaļniju ir visai pretrunīga, jo savulaik viņš pauda nostāju, ka Krimai jāpaliek Krievijas sastāvā. Šo krievu nacionālismu ļoti daudzi joprojām nevar piedot. “Tā vai citādi, bet man viņš ir izcils krievs, varonīgs cilvēks. Jā, viņam bija neapdomīgi izteicieni par Krimu. Ja par ukraiņu reakciju uz viņa teikto, tad jāsaprot, ka tā ir tauta, kuru katru dienu nogalina. Ir īpašs, ļoti augsts jūtīgums pret krievu impērisko domāšanu,” saka Mitņiks. Interesanta ir arī žurnālista atbilde uz jautājumu, vai kara laikā var būt vārda brīvība, vai tā nav apdraudēta. Mitņiks atbild skaidri un saprotami: “Protams, ir apdraudēta. Katru dienu krīt bumbas, šauj, spīdzina, nogalina cilvēkus. Ir arī zināms, ka Krievijas specdienesti, izmantojot demokrātiskās brīvības, izplata dezinformāciju pret Ukrainu un citām valstīm, Poliju ieskaitot, lai īstenotu agresīvu informatīvu karu. Tādēļ šādos apstākļos brīvība vienmēr ir apdraudēta. Tāpat notika karā ar Hitleru. Piemēram, britu presē, britu medijos nedrīkstēja publicēt visu, kas ienāk prātā, bez kontroles, tā, kā tas notika miera laikā”.
Poļu žurnālista intervija patiesībā diezgan precīzi parāda tās “sarkanās līnijas”, kuras ikdienā, labu gribot, tomēr mēdzam pārkāpt. Kaut vai divas gandrīz vai naidīgi noskaņotās “nometnes” jautājumā par Tuvajos Austrumos notiekošo. Protams, katrai valstij ir tiesības un vajag sevi aizstāvēt, bet šī aizstāvība nedrīkst kļūt par civiliedzīvotāju masveida slaktiņu. Pretējā gadījumā ar laiku aizstāvji kļūst par ļaunumu.
