Gads pagājis, kopš aizsākās asiņainie notikumi Tuvajos Austrumos. Šajā pirmdienā notika piemiņas pasākumi daudzviet Izraēlā un citur pasaulē. Ir pagājis gads, kopš Gazas joslā tika gūstā saņemti daudzi ebreji, un visu šo gadu konflikts vietā, kurā, kā vēsture rāda, nekad nav bijis miera, tikai pieņemas spēkā. Šobrīd jau tiek runāts par plašāka mēroga karu. Nav noslēpums, ka antisemītiski uzskati ir dzīvojuši gadsimtiem ilgi, ar savu vistumšāko kulmināciju 20.gadsimta vidū – 2.pasaules kara holokaustu. Pie mums, Latvijā, arvien netrūkst vecāka un arī jaunāka gada gājuma ļaužu, kas pat nekautrējas paust nepārprotami antisemītiskus zemtekstus.
Pēdējos gados pasaulē kopumā tiek novērots straujš antisemītisma pieaugums – arvien biežāk tiek dzirdēts par naida uzbrukumiem pie Izraēlas vēstniecībām Eiropā, notiek personīgi uzbrukumi ebrejiem arī Rietumu valstīs. Pavisam nesen ar vīru noskatījāmies seriālu, kas pieejams vietnē “Go3 Latvija” – “Aušvicas tetovētājs”. Laikam gribētos katram, kas ar šķebīgu smīnu dalās ar kādu melnu jociņu par Hitleru un ebrejiem, likt apsēsties pie TV ekrāna un noskatīties šo seriālu, arī “Šindlera sarakstu”, “Zēnu svītrainajā pidžamā” vai izlasīt Elijas Vīzela “Nakti”. Aizbraukt uz kādu no bijušo koncetrācijas nometņu vietām. Pastaigāt. Apdomāt, kā būtu bijis, ja tolaik pats būtu piedzimis šīs etniskās piederības cilvēka ādā.
Šobrīd dzīvoju Briselē, un pavisam netālu no mājām atrodas Izraēlas vēstniecība Beļģijā. To katru dienu divdesmit četras stundas diennaktī apsargā policija – patrulētāji pilnā ekipējumā, kājās stāvot, ar smagiem ieročiem pārkārtiem pār plecu, kuru stobrus tur gatavībā. Jā, neomulīgi. Bet laikam jau ir pamats šādu apsardzi uzturēt. Kā raksta Eiropas Savienības (ES) Pamattiesību aģentūra, ES joprojām pastāv antisemītisms, kas ietekmē ebrejus gan tiešsaistē, gan bezsaistē. Bažas par drošību un bieža uzmākšanās pieredze liek daudziem slēpt savu ebreju identitāti – šīs satraucošās atziņas izriet no jaunākās ES Pamattiesību aģentūras (ESPA) aptaujas. ES un dažas tās dalībvalstis ir ieviesušas pasākumus un rīcības plānus antisemītisma apkarošanai. ES valstīm ir jābalstās uz šiem centieniem, lai nodrošinātu, ka ebreji var dzīvot cienīgi, brīvi no naida un bailēm. Tas ir īpaši svarīgi, ņemot vērā ietekmi, ko pašreizējais konflikts Tuvajos Austrumos ir atstājis uz ebreju kopienām Eiropā. Un šeit patiesi gribas piebilst – tas, kas šobrīd norisinās Tuvo Austrumu reģionā, antisemītisma mazināšanai nekādi nepalīdz, jo cilvēkiem, kuri jau šobrīd nav ebrejiem draudzīgo ļaužu pulkā, Izraēlas militāristu veiktās darbības tikai paspilgtina jau tā esošo nepatiku. Vienlaikus ir skaidrs – šie asiņainie notikumi ir komplicēti, un neviens (ceru, ka starp lasītājiem nav neviena radikāla islāma piekritēja!) nenoliegs, ka teroristiskajām organizācijām IR jāpārstāj eksistēt.
ESPA aptauja par diskrimināciju un naida noziegumiem pret ebrejiem ES atklāj viņu pieredzi un priekšstatus par antisemītismu, kā arī parāda šķēršļus, ar kuriem viņi saskaras, dzīvojot atklāti ebreju dzīvi. Kopš 2023. gada oktobra ebreji ir piedzīvojuši vairāk antisemītisku incidentu, un dažas organizācijas ziņoja par vairāk nekā 400% pieaugumu. ESPA aptaujas rezultāti norāda, ka strauji pieaug antisemītisms: 80% respondentu uzskata, ka antisemītisms pēdējos piecos gados viņu valstī ir pieaudzis, 90% respondentu pēdējā gadā saskārās ar antisemītismu tiešsaistē, 56% respondentu saskārās ar viņiem pazīstamu cilvēku antisemītismu klātienē un 51% – plašsaziņas līdzekļos, vēl 37% apgalvo, ka pēdējā gada laikā tikuši vajāti, jo ir ebreji. Antisemītiska uzmākšanās un vardarbība galvenokārt notiek ielās, parkos vai veikalos. Tāpat aptauja atklāja, ka 76% vismaz reizēm slēpj savu ebreju identitāti un 34% izvairās no ebreju pasākumiem vai vietām, jo nejūtas droši.
Esmu uzaugusi vidē, kur lielais tautiešu vairums, šķiet, pieder pie tiem, ko minēju iepriekš – anekdotes par ebrejiem un stigmatizēšana it kā gluži nevainīga, tomēr tam visam visdrīzāk ir vēsturiski iesakņojies pamats. Nekad neesmu sapratusi, kur šim naidam, neiecietībai aug kājas. Kāpēc? No otras puses, iespējams, viss ir vienkārši – kaut latviskais man ir ļoti svarīgs, par spīti daudz dažādiem apstākļiem, nekad neesmu bijusi un nebūšu izteikta nacionāliste. Ticu, ka pasaule ir vienota – mums nezināmos, neizprotamos veidos. Mēs, visi cilvēki, mūsu ķermeņu funkcionēšana beigu beigās ir vienādi veidota, un tā nav nejaušība.
Komentāri