ES, dzelzceļš un vilciens šķiet tādi nesaraujami saistīti jēdzieni, jo bērnībā ar vilcienu braucu uz skolu, vēlāk dzīvoju burtiski pāris metru attālumā no dzelzceļa, kā arī nereti ar to braucu uz studijām vai darbu. Tāpēc man vienmēr dzelzceļš un vilcieni patikuši.
Tie, kas dzīvo sliežu tuvumā, zina, ka pie vilcienu rīboņas pierod tik ļoti, ka naktīs tas netraucē. Tāpat pēc garāmbraucoša vilciena zināms, cik pulkstenis, jo tie kursē ļoti precīzi. Un, esot pie dzelzceļa, ne viens vien piestāj savās ikdiena gaitās, lai pavadītu garāmbraucošo vilcienu un dažkārt pat saskaitītu, cik tam vagonu. Par vilcienu arī jokojam, kad kāds pasaka, ka vilciens nāk, sakām, ka tas nekādi nevar nākt, jo tam ir riteņi. Tādi un citi sīkumiņi, kas pašsaprotami tiem, kuru ikdiena saistīta ar vilcieniem un dzelzceļu.
Un reizē jau no mazām dienām esmu bijusi iemācīta, ka, šķērsojot dzelzceļa sliedes, vienmēr ir jāpārliecinās par drošību. Vēl jo vairāk, ja gājiens ir rīta agrumā vai vakara tumsā. Atceros, esmu vilcienu arī nokavējusi, jo, lai kā steigtos, ir brīdis, kad atliek tikai tam pamāt, lai neapdraudētu sevi. Droši vien līdzīgi ir cilvēkiem, kas dzīvo pie jūras vai upes, viņi skaidri zina, kad par to priecāties un kad no tās sargāties.
Kad Cēsīs novecojošo peronu pārbūvēja par mūsdienīgu -augstāku-, lai vagonā ērti iekāpt varētu cilvēki ar kustību traucējumiem un māmiņas ar bērnu ratiem, savā ziņā bažījos. Ja kāds noveļas uz sliežu ceļa, grūtāk tikt atpakaļ uz perona. Taču varu atviegloti nopūsties, pa Cēsu stacijas peronu staigājošie ir pietiekami uzmanīgi, kaut reizēm pa to grīļodamies pastaigājas arī kādi alkoholu pārmēru ieņēmuši pasažieri. Lielisks palīgs ir arī perona malā iestrādātā drošības josla ar reljefa izvirzījumiem, kas ļauj saprast, ka esi tuvu sliedēm.
Un tomēr Latvijā ik gadu uz dzelzceļa notiek vairāk nekā desmit nelaimes gadījumu, kas beidzas ar cilvēka nāvi vai ļoti smagām traumām. Šis gads nav izņēmums, pēdējie traģiskie notikumi bijuši pavisam nesen. Arī Cēsis gadu gaitā nav bijušas pasargātas no tādām nelaimēm. Vēl pērn cilvēks gāja bojā, savā ceļā satiekot vilcienu, un, domājams, ne viens vien atceras traģēdiju, kas notika krietni senāk, 2012. gadā, kad automašīna saskrējās ar kravas vilcienu un bojā gāja trīs cilvēki.
Par laimi, šādu negadījumu skaits Latvijā arvien samazinās. Grūti teikt, vai tas tāpēc, ka vilcieni kursē mazāk, vai tiešām iedzīvotāji, šķērsojot dzelzceļu, kļuvuši uzmanīgāki. “Latvijas Dzelzceļš” norāda, ka biežākie nelaimes cēloņi ir neuzmanība, pārdrošība un steiga. Un, manuprāt, ja jauniem cilvēkiem tā tiešām varētu būt telefona un austiņu lietošana, kas var liegt pamanīt tuvojošos vilcienu, tad diemžēl pieaugušajiem “palīgs” var būt arī alkohols, kas Latvijā papildina noslīkušo un smagās auto avārijās iekļuvušo statistiku. Diemžēl mēdz būt vēl viens iemesls, kāpēc notiek traģiski negadījumi uz dzelzceļa. Tā ir vēlme labprātīgi atteikties no dzīves. Šie cilvēki apzinās, ka pakļūšana zem vilciena parasti beidzas letāli.
Šonedēļ sākusies ikgadējā “Latvijas Dzelzceļa” drošības kampaņa. Varētu teikt, ka tā ir Helovīna noskaņās ar nosaukumu “Dzelzceļa spoki brīdina!”, lai savdabīgākā veidā, bet kā vienmēr atgādinātu pašu galveno – ikvienam būt uzmanīgam dzelzceļa sliežu tuvumā, lai nekļūtu par “dzelzceļa spoku”.
