Šonedēļ no Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) saņēmām traģisku ziņu. Lai gan divas nedēļas mediķi cīnījās par četrgadīgā puisēna, kurš bija smagi saslimis ar difteriju, dzīvību, viņš neizdzīvoja. Cilvēki runā, ka atgriežamies pagātnē, kad no šīm slimībām vēl nevarējām sevi pasargāt.
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārsti gan uzsvēruši, ka sabiedrībā valda maldīgs priekšstats, ka difterija mūs vairs neapdraud. Kopš 2000. gada ir bijuši vairāki difterijas gadījumi – 2003. gadā mira bērniņš, vecāks par trim gadiem, tieši tāpat 2005. gadā divi bērniņi. Bet 2006. gadā mira bērns, kurš bija vecuma grupā no pieciem līdz desmit gadiem. Ārstus satrauc tas, ka no infekcijām, kas ierobežojamas ar vakcīnu, šogad miruši jau divi bērniņi. Šīs nedēļas skumjā vēsts bija par difterijas slimnieku, iepriekš nav izdevies glābt dzīvību bērnam, kas bija inficējies ar garo klepu.
Kad studēju, mikrobioloģijā mācījāmies arī par vakcīnām. Pasniedzējam jautājām, kā var būt tā, ka vieni vakcinējas, citi nevakcinējas, bet veseli ir visi. Un pasniedzējs paskaidroja, ka tas ir, pateicoties vakcinētajiem. Ja viens cilvēks to nav darījis, bet visi apkārtējie ir vakcinējušies, viņš ir pasargāts. Tomēr, līdzko ir spraudziņa, pa kuru slimībai piekļūt nevakcinētajam, proti, vairāk tādu, kuri nevakcinējas, tā slimības attīstībai un arī smagai tās gaitai ceļš ir vaļā. Un šonedēļ mēs diemžēl to pieredzējām. Bērns nomira no slimības, no kuras pieaugušie mazo var pasargāt, izvēloties atvasi vakcinēt.
Nāvējoša un īpaši bīstama difterija ir tieši nevakcinētajiem. Trīs bērnu ģimenē saslima visi trīs bērniņi un viens pieaugušais. Četrgadīgais brālītis, kuru slimība skāra visvairāk, savā ziņā izglāba abas māsas, kas slimnīcā nokļuva jau tad, kad bija pirmie slimības simptomi. Ārsti paguva meitenēm palīdzēt izdzīvot, lai arī slimība atstās komplikācijas.
Domāju, ne viens vien pieaugušais meklē rokā savu pošu grāmatiņu, lai apskatītos, kad veikta pēdējā difterijas vakcīna. Slimību profilakses un kontroles centrs atgādina, ka pote pret difteriju jebkura vecuma iedzīvotājam ir bez maksas, to nodrošina valsts. Latvijā par valsts budžeta līdzekļiem bērniem ir nodrošināta vakcinācija pret 14 infekcijas slimībām, bet pieaugušajiem – ik pēc 10 gadiem pret difteriju un stingumkrampjiem.
Veselības ministrs Hosams Abu Meri šonedēļ sasaucis Imunizācijas valsts padomi, lai ar ekspertiem pārrunātu satraucošo situāciju un priekšlikumus vakcinācijas un imunizācijas politikas īstenošanas uzlabošanai. Ministrs uzsvēris: “Tas ir nepieņemami, ka modernas medicīnas laikmetā mēs zaudējam bērnus no slimībām, no kurām medicīna jau radusi efektīvu aizsardzību. Profilaksei ir milzīga nozīme kopējā sabiedrības veselībā, mums ir jārod risinājumi, kā sargāt Latvijas nākotni – bērnus!”
Jau iepriekš infektoloģe un BKUS Ģimenes vakcinācijas centra vadītāja Dace Zavadska paudusi: “Cilvēkus, kas atsakās redzēt, ka mēs tagad dzīvojam tik ilgi, ka bērni nemirst mazā vecumā, kā tas bija vēl pirms gadsimta, pateicoties vakcīnām, – es jau viņus nepārliecināšu arī šoreiz.” Un patiesi nekas nav mainījies arī šodien – ģimene, kura saskārusies ar slimības skarbo dabu, domas par vakcināciju nav mainījusi.
Savukārt “Māmiņu kluba” vadītāja Sandija Salaka-Krūkle paudusi: “Visu savu apzinīgo mūžu esmu nodarbojies ar vecāku izglītošanas darbu savā organizācijā “Māmiņu klubs”. (..) Šādās situācijās, šķiet, viss šis darbs ir bijis veltīgs. (..) Kas nogājis greizi vecāku uzticēšanās līmenim medicīnai un tās radītajām tehnoloģijām, kas pasargā no nāves? Kur mēs – vecāku organizācijas, mediķi, valsts – esam nošāvuši greizi, ka labāk ir tusēt telegram kanālos un ticēt kaut kam tādam, kas noliedz zinātni un medicīnu? Un tajā pašā laikā meklēt palīdzību slimnīcā, kad bērna dzīvība ir briesmās. Es tīri cilvēcīgi saprotu, ka pēc kovida pandēmijas radītajām traumām ir grūti pieņemt vakcināciju kā pilnīgi normālu veidu, kā pasargāties no bīstamām saslimšanām. Man ir lielas bažas, ka tā plaisa, kas radās starp iebiedētiem cilvēkiem (vecākiem šajā gadījumā) un mediķiem, ka tā var tikai augt, jo dzīvojam katrs savā burbulī un ticības mākonī. (..) Kas un kā var mazināt to plaisu, lai vecāks, kad piedzimis mazais bērniņš, atrod savu uzticamo pediatru vai iejūtīgu un klātesošu ģimenes ārstu, kurš velta jaunajai ģimenei vairāk par konsultācijas 15 minūtēm mēnesī! Kad jau sākotnēji ginekologs, vecmāte, ģimenes ārsts ir saprotama speciālistu ķēde un nav jāmeklē atbildes par sava bērna veselības jautājumiem telegram kontos…” Kāda sieviete pie ieraksta dalījās, ka pēc tam, kad sociālajos tīklos pastāstījusi, ka kļuvusi māmiņa, saņēmusi aicinājumu uz telegram grupu (jo feisbukā tā vairs nedrīkst darboties) ar uzsaukumu: “Gribas tevi vienkārši pabrīdināt un ieteikt, lai tu ļoti skeptiski un kritiski skaties uz injekcijām, ko valsts gribēs ielaist tavā jaundzimušajā! Drīkst no tām visām vakcīnām arī atteikties, ko es iesaku un darītu tavā vietā!”
Un tā mēs šobrīd dzīvojam laikā, kad svešinieki jauno māmiņu var uzrunāt daudz ātrāk nekā speciālisti. Jo nav nekāds noslēpums, ka pie speciālistiem ir garas rindas, ģimenes ārstu var sazvanīt tikai noteiktā laikā, un labi, ja izdodas sazvanīt. Bet maza bērna māmiņai, kura ļoti satraukusies, ja mazulim kas kaiš vai arī nepieciešams padoms, kā labāk darīt, atbildi vajag uzreiz un tagad, tādēļ var gadīties, ka ātrāk, ērtāk un saprotamāk to viņa varēs saņemt virtuālajā vidē.
Lai gan speciālistei noteikti ir taisnība, ka kopējā vakcinācijas aptvere bērniem Latvijā ir laba, acīmredzot daudzās problēmsituācijas veselības aprūpes un sociālajā jomā, ar kuru risināšanu mums sokas lēni, diemžēl noved pie tādiem rezultātiem kā šis. Jāapšauba, ka vienu kovida pandēmiju var vainot visās nelaimēs, drīzāk tā saasināja problēmas, kuras jau pastāvēja.