Slepeni, konfidenciāli, ierobežotas pieejamības. Aizvien biežāk šos vārdus dzirdam, kad runā par valstiska līmeņa lietām. Diezgan saprotami, ja to saka par biznesa lietām, ļoti saprotami, ja runā par bruņoto spēku aizsardzības stratēģijām un taktikām. Cik daudz slepenība attiecināma uz civilo aizsardzību?
Pašvaldību civilās aizsardzības plāni bija un joprojām to lielākā daļa pieejama publiski. Ierobežotas pieejamības ir tikai sadaļa rīcībai kara, militāra iebrukuma vai to draudu gadījumā. Tādu statusu paredz Ministru kabineta “Noteikumi par civilās aizsardzības plānu struktūru un tajos iekļaujamo informāciju”, kas stājās spēkā pagājušā gada sākumā. Droši vien tāpat kā daudziem dokumentiem, kas saistīti ar aizsardzību, arī vietvaru izstrādātajai civilās aizsardzības plāna daļai jāsaglabā konfidencialitāte, tomēr vai katram punktam?
Divus, kas, manuprāt, būtu publiskojami, var nosaukt uzreiz: tā ir informācija par patvertņu pieejamību un iedzīvotāju informēšanu. Ārkārtējā krīzes situācijā cilvēks vislabāk atceras to, ko zina, kas labi nostiprināts atmiņā. Vecākā paaudze taču atceras – reizrēķins jāzina pat tad, kad esi tikko pamodināts no miega. Jaunākajiem varbūt jāiztulko – ir zināšanas, kurām jābūt tik pamatīgi ieliktām atmiņā, ka pat apjukuma un stresa brīžos tās neaizklīdīs. Turklāt, domāju, zināšanas par glābiņu arī briesmu brīžos, ja hipotētiski tādi varētu būt, ļauj justies daudz drošāk. Ne jau velti Somijā gadu desmitiem ir cieši zināms, kā ikvienam civilistam rīkoties ieroču draudu vai uzbrukuma gadījumā.
Pieļauju, varbūt tiešām nav jāpublisko patvēruma iespējas privātajos daudzdzīvokļu namos, par to lai zina un piemērotību rūpējas paši iemītnieki. Taču kur un kādas patvertnes ir vai varētu būt pieejamas pašvaldībai un valstij piederošajās publiskajās ēkās, gan būtu visiem pieejama informācija. Tā arī iedzīvotāji varētu sekot, kas tiek darīts, lai tiešām tas, kas paredzēts dokumentos, arī tiek īstenots.
Otrs punkts, kas, manuprāt, būtu pavēstāms sabiedrībai, kā konkrētās situācijās tā varēs saņemt tieši lokālo informāciju. Lai kāds nepārprastu, uzsvēršu, ka nav runa par visiem pieejamiem personas datiem, piemēram, adresei, cilvēkiem, kas iesaistīti šajās procedūras, bet amati gan varētu būt nosaukti. Tāpat avoti, kādos vēl, ja nav pieejams visuvarenais internets un nu jau mazliet vēsturiskā televīzija un radio, iespējams sniegt aktuālās un būtiskās vēstis.
Aizsardzības ministrija izdevusi bukletu, kā rīkoties krīzes gadījumā, un rokasgrāmatu “Kā rīkoties kara gadījumā”. Starp televīzijas pārraidēm rāda sižetus, kas svarīgākais, ja tiešām parādītos reāli militāri draudi. Tikai cilvēki nezina pašu vienkāršāko – kur patverties, ja uzlido droni, kā vēl uzzināt par kādām ārkārtējām pārmaiņām, ja viss pazīstamais nedarbojas.
Lai valsts aizsardzība tiešām būtu visaptveroša, sava vieta tajā ir arī detaļām.
Komentāri