Ikdienā daudzko neizprotam, kaut mēģinām rast skaidrojumu, tikpat daudz kas kaitina, pārsteidz, tāpēc, ka kāds pārpratis, atšķirīgi uztvēris. Tā tas vienkārši notiek, un ietekmēt nevar, var vien pie sevis pabrīnīties un nogrozīt galvu.
Aizvadītās nedēļas nogalē Dzērbenē notika dzērbeniešu salidojums, kurā satikās bijušie padomju saimniecības un kolhoza “Dzērbene” darbinieki. Un bija sanākuši arī tajā laikā citās iestādēs un uzņēmumos strādājušie. Kultūras namā iekārtota fotoizstāde, apskatāmi senie dokumenti, muzejā arī vienā telpā to gadu liecības. Apkārt priecīgi cilvēki, sarunas vispirms par to, kā ar veselību, ko dara mazbērni, tad apjautāšanās par kādu pazīstamu, kā viņam klājas. Gaisotne -kā jau savējiem, pēc gadiem satiekoties.
Uzrunājot vienu otru par salidojumu, kad vairāki pēc kārtas sāka taisnoties, ka nav atnākuši slavināt padomju laikus un kolhozus, kļuva tā dīvaini. Vēlāk arī svinīgajā daļā teju katrs atvainojās un uzsvēra, ka neslavina kolhozus, bet ka ir jauki satikties, atcerēties, kā kopā strādājuši, kā viņu darba mūžā mainījusies Dzērbene. Un visam pāri skanēja humors par tā laika paradumiem un tikumiem.
Pat ne neviļus radās jautājums, par kādu kolhozu slavināšanu ir runa, ja satiekas bijušie darbabiedri, pagasta iedzīvotāji. Izrādās, ka kāds izlasījis, ka būs izstāde un atmiņas par kolhoza laikiem un “Kolhoznieku balle”, to veiksmīgi savā izpratnē sasaistījis ar veco laiku slavināšanu. Pieļauju, ka šis kāds vai kādi, varbūt pat iestādes darbinieki, neizprot, kas ir salidojums, cilvēkus, kurus vieno jaunības un spēka gadi, kopīgs darbs, satikšanās. Ne jau vecā debesīs celšana, jo, redz, toreiz bijām jauni, un viss saulains, bet tagad debesīs vien mākoņi.
Esmu bijusi ne vienā vien šādā kādreizējo darba kolektīvu tikšanās reizēs. Vai tie bijuši kolhoznieki, vai fabrikas, vai uzņēmuma, kura sen vairs nav, pensionāri, iepriekšējās iekārtas slavināšana nudien nav saklausīta. “Tāds bija laiks, tādā dzīvojām un strādājām, strādājām, lai dzīve mums un nākamajām paaudzēm būtu labāka,” šādi vārdi gan izskan.
Aizvainojums, izbrīns, kas bija dzērbeniešu acīs, ko raisīja kāda neizpratne, neiziet no prāta. Kāpēc cilvēkiem cienījamos gados bija kas tāds jāpiedzīvo? Ko viņiem pārmest? To, ka dzīvoja kolhozu laikā, ka bija kolhoznieki? To pašu var pārmest ikvienam, kurš dzimis pirms 1990.gada. Dzimis padomju laikā, tātad… Ja kāds būvēja ceļu, vilka elektrību, cepa maizi, patiesībā vienalga, kādu darbu darīja, un tagad satiek bijušos darbabiedrus, tad viņš slavina iepriekšējo iekārtu?
Latviešiem patīk galējības. Lai gan kur vēl tā dabā spēlējas gaismēnas un ir tik maz spilgto toņu kā Latvijā. Vai tie nemāca toleranci, ieklausīšanos, cieņu pret citiem… Lai kaut ko noliegtu, ir jāizprot, kas ir būtiskais, kas mērķis, kāpēc to grib sasniegt. Salidojumā būtiskais – satikties, mērķis – kavēties atmiņās, stiprināt šodienu. Jo katram tikai viena dzīve. Laikam to citiem nesaprast.
P.S. Nerakstu, lai slavinātu padomju laikus.
Komentāri