Vasara ir ceļojumu un svētku laiks. Dodies uz jebkuru pusi Latvijā, ko interesantu ieraudzīsi, atliek vien izvēlēties, kādos laikos gribi paviesoties. Var pabūt latviskā senatnē, viduslaiku pilīs, pirms pāris gadsimtiem celtās muižās vai nesen veidotās kultūrvietās. Katrā kāds savs piedāvājums, bet, ja runa par gadsimtiem, tad stāsti gaužām līdzīgi. Īpaši jau muižās. Parasti sagaida kāda baronese vai muižkungs un klāsta, cik te bijusi skaista dzīve. Kungi braukājuši pa Eiropu, atveduši jaunākās tendences muižas iekārtojumā, te zālē rīkojuši greznas balles, devušies pastaigā pa parku. Vēl kāds stāsts, ko ēduši. Bet… par to, kas notiek ārpus muižas kungu mājas sienām, piemin retais. Tur kalpoja latviešu zemnieki. Viņi gādāja, lai kungam viss būtu, arī grezna pils. Tā gabaliņš vēstures tiek saplēsts. Tiesa, vēl gan tiek stāstīts, cik daudz latvieši no kungiem iemācījušies, kā kļuvuši par amatu meistariem. Tas gan atkal arī pašu kungu interesēs.
Jo vairāk tiek atjaunotas un tūristiem piedāvātas pilis un muižas, jo vairāk līdzīgu stāstu. Nenoliedzami, tā ir Latvijas vēsture, muižas un pilis kultūrvēsturiskais mantojums, viss atkarīgs, kāds šodien šajās aizgājušo gadu lappusēs tiek ierakstīts saturs.
Latvijā pēc dažādām aplēsēm esot ap 600 muižu un piļu. Savulaik bija krietni vairāk, bet to skaists saruka gan 1905.gada dedzināšanās, gan daudzas tika iznīcinātas divos karos. Muižkungu laikiem beidzoties, daudzas greznās ēkas kļuva par skolām, kalpoja citām sabiedrības vajadzībām. Daļai netika atrasts pielietojums, tās bija nevajadzīgas un sabruka. Un tā notiek nepārtraukti. Vien vecas fotogrāfijas portālā “Zudusī Latvija” atgādina, kādas reiz izskatījās pilis un muižas.
Nekas nemainās arī šodien. Ja vien ir nauda, uzreiz var kļūt par kādas pils vai muižas ēkas īpašnieku. Piedāvājumā gan graustu kandidāti, gan iespaidīgās Cirstu un Gatartas muižas tepat tuvumā.
Valsts arhitektūras pieminekļu saglabāšanai, pareizāk glābšanai, un reti kura muiža vai pils tāda nav, piešķir finansējumu. Maz, bet piešķir. Tātad uzņemas atbildību, lai tās nepazustu no kartes. Pašvaldības rūpējas par savām muižām un pilīm un saņem tikpat mazu atbalstu. Vietvarām grūtāk, jo skaidrs, ka ne viena vien muižas ēka, kas pirms gadiem rūpīgi atjaunota, kurā ieguldīta liela nauda, ja ne šogad, tad pēc pāris ziemām pašvaldības funkciju īstenošanai vairs nebūs nepieciešama. Kas ar tām notiks? Meklēs jaunus īpašniekus. Jau tagad daudzām meklē, bet cik daudzām izdodas atrast naudīgu un reizē vēsturi izprotošu, tādu, kuram piemīt pietāte pret kultūrvēsturisko mantojumu? Nebūt ne tik daudzām. Pārējo saimnieki, jaunie muižkungi, stāsta, cik dārgi īpašumu uzturēt, jo jāsaglabā vēsturiskais, autentiskais, un apelē pie valsts, tas ir, ikviena nodokļu maksātāja, lai finansiāli atbalsta.
Latvijā ir neatkārtojamas Eiropas un pasaules mēroga pērles, kuras redzēt cilvēki gatavi braukt no tālienes. Ar tām lepojamies, un tās lielākoties ir valsts vai pašvaldību īpašumi. Arī tie tiek uzturēti par valsts naudu. Protams, katra sena ēka ir vērtība nākamajām paaudzēm. Bet vai patiesi domājam, ka sabiedrība spēs visas uzturēt. Ar līdzīgiem stāstiem par muižkungu ģimeņu dzīvi, kurus atklāj greznos tērpos ģērbtas baroneses, tūrisma plūsmu diezin vai izdosies novirzīt.
Manta dara raizes, tā ir veca patiesība. Bet, ja ar visu netiec galā, ja tā nav vajadzīga? Un kāpēc patiesībā tik ļoti koncentrējamies uz kungu laikiem? Vai viņi ir tādas apbrīnas vērti? Apskatot kārtējo muižu vai pili, priecājoties svētkos, varbūt galvā ienāk doma – un ko darīja zemnieki, muižas kalpotāji, kad kungi svinēja, kā viņi gādāja, lai svētki izdotos.
Bet varbūt ir labi, kā ir. Noliecam galvu greznas muižas, ko kungs mums atstājis, pagalmā… Iznāks baronese, muižkungs, jutīsimies kā… Vērts padomāt, kā.
Komentāri