Šogad jūnijā Latvijā reģistrēti vairāk nekā 300 satiksmes negadījumi, kuros iesaistīti gan vieglie automobiļi, gan smagie transportlīdzekļi, motocikli un velosipēdi. No šiem negadījumiem vairāk nekā 50 bija ar smagām sekām, tajā skaitā ir arī bojāgājušie. Īpaši satraucoša bija pēcjāņu nedēļa. Atceramies, ka 25. un 26.jūnijā visu Latviju pārskanēja ziņas par traģēdijām uz Rīgas – Liepājas šosejas, kur divās dienās mašīnu sadursmēs dzīvību zaudēja seši cilvēki.
28.jūnijā gāja bojā viens cilvēks. Šajos nelaimes gadījumos raksturīgs viens – iesaistītas kravas automašīnas.
Vasarā uz ceļiem parādās daudz vairāk braucēju nekā citos gadalaikos, arī tie, kas ikdienā nepārvietojas ar transportlīdzekli, nemaz nerunājot par motobraucējiem, kurus uz šosejām redz tikai siltajā sezonā. Bet lielo kravas automašīnu, kurām parasti ir arī piekabe, mazāk nav. Un tad nu sākas juceklis. Kravas auto, kam jābrauc ar 80 kilometriem stundā, nesteidz ļaut vieglajām automašīnām sevi apdzīt, lai pēc tam nav jāpiemērojas priekšā braucošā stilam. Kāds vieglais lielajā auto straumē jūtas nedrošs un manevrē ar ātrumu no 70 līdz 90 kilometriem stundā. Bet tas, kuram jānokļūst kādā vietā konkrētā laikā vai pārvietošanās ar savu spēkratu ir ikdienas rutīna, nervozē, meklē iespēju tikt lēnajiem braucējiem priekšā. Vārdu sakot, satiksme kļūst arvien nedrošāka, sevišķi jau siltajās dienās. Un to zina visi, arī institūcijas un dienesti, kas gādā par drošību.
Saprotams, vislabāk būtu, ja visās lielajās šosejās varētu izbūvēt divjoslu satiksmi uz vienu pusi. Taču, visticamāk, līdz tam vēl tālu. Tāpēc, domājams, vajadzētu meklēt papildu risinājumus, kā palīdzēt autovadītājiem, lai kāds brauciens viņu dzīvē neizrādītos pēdējais.
Mums gan vairāk patīk sodīšanas jauninājumi, bet varbūt varētu runāt arī par transporta organizācijas risinājumiem? Piemēram, variēt ar dienas posmiem, kad ierobežot smagā kravas transporta kustību. Jā, uzreiz jau dzirdu kravu pārvadājumu uzņēmumu satraukumu – kur tas der, ierobežot ekonomiku? Un tas ietekmētu arī tranzīta plūsmu cauri Latvijai, droši vien tās sarukums tāpat nodarītu pāri kādiem mūsu valsts uzņēmumiem.
Tomēr vai cilvēka dzīvībai nav lielāka vērtība? Jā, varam kratīt pirkstu, nosaukt cietušos un bojā gājušos auto satiksmē par idiotiem, kas neprot novērtēt savas prasmes un neievēro satiksmes noteikumus, taču vienmēr tam jāpieskaita otrs neatņemamais lielums – cilvēka faktors. To ņem vērā dažādos aprēķinos, pat izstrādājot ļoti augsti attīstītas tehnoloģijas. Bet te, satiksmes organizācijā, mēs iedomājamies, ka tā nav. Ir tikai prasības un noteikumi, ko visi izpildīs teicami. Vai tas ir iespējams?
Komentāri