Tikšanās ar ukraiņiem vienmēr ir emocionāla, gan ar tiem, kuri kā bēgļi nonākuši Latvijā, bet kuru radinieki turpina sargāt savu tēvzemi, gan tiem, kuri arvien dzīvo Ukrainā. Tāda tā bija, arī satiekoties ar skolotāju Nataliju Vodianu, kura Latvijā ieradās kopā ar skolēniem, lai pie mums divas nedēļas atpūstos no ikdienā piedzīvotā viņu valstī, kur kara šausmas ir acu priekšā. Lai gan ukraiņu telefonos arī šeit, Latvijā, turpina brīdināt par trauksmes situācijām, pēc vairākām pie mums pavadītajām dienām bērni beidzot naktī izgulējās. Diemžēl tāda iespēja viņiem bija tikai divas nedēļas.
Vienmēr, kad satieku ukraiņus, viņi stāsta, cik latvieši ir sirsnīgi, gaiši, ka mūsu atvērtība nebeidz pārsteigt un turpina sildīt. Jāteic, ka ukraiņi par mums domā labāk nekā bieži vien mēs paši par sevi. Savukārt viņu sirsnīgā pateicība tiešām silda sirdi, mēs nereti pateicību izrādām daudz atturīgāk.
Šajās dienās Šveicē notika pēc Ukrainas lūguma organizēts samits mieram. Prieks, ka lielākā daļa pārstāvēto valstu politiķu ir vienisprātis, ka miera līguma pamatā ir jābūt Ukrainas starptautiski atzīto robežu respektēšanai. Diemžēl Indija, Brazīlija, Saūda Arābija, Apvienotie Arābu Emirāti, Dienvidāfrika un vēl vairākas valstis atteicās parakstīt šo paziņojumu. Nemaz nerunājot par to, ka uz sarunām neieradās Ķīna, lai gan īpaši tika ielūgtas arī Krievijai draudzīgās valstis. Krievija gan uz samitu netika aicināta, bet tai, protams, bija sava versija miera plānam, kas gan netika uztverta nopietni. Turklāt ASV viceprezidente Kamala Harisa norādīja, ka Krievija Ukrainu neaicina uz sarunām, bet gan padošanos.
Skolotāja no Ukrainas atzina, ka ukraiņiem joprojām citām valstīm ir jāskaidro, ka viņi nav nekāda Krievijas daļa, ka Ukraina tiešām ir neatkarīga valsts ar savām tradīcijām un kultūru, ko Krievija šobrīd cenšas iznīcināt. Sacīju, ka Latvijas vēsturiskās pieredzes dēļ mēs viņus tik labi saprotam. Mēs tikko esam aizvadījuši 14. jūniju – piemiņas dienu, kad no dzimtenes tika deportēti tūkstošiem mūsu iedzīvotāju. Un arī Ukrainā līdz ar kara šausmām notiek iedzīvotāju deportēšana. Pagājis vairāk nekā 80 gadu, bet mūsu lielās kaimiņvalsts pieejā šajā ziņā nekas nav mainījies.
Miera samita fotogrāfijās redzamie dažādu valstu līderi izskatās vasaras saules sasildīti un smaidīgi. Ukrainas prezidents Volodomirs Zelenskis acīmredzami ir rūpju pārņemts un noguris. Arī ukraiņu bērnu un skolotāju sejās, kas viesojās pie mums, lai kā viņi priecājās par atpūtu Latvijā, redzēju nogurumu un izmisumu. Skolotāja stāsta, ka viņi lūdzas un cer uz uzvaru, bet ir saprotams, ka kara gadi ir jau nodarījuši milzīgu postu. Skolotājas brālis ir gājis bojā, brāļa piemiņai uz rokas nēsā viņa pulksteni. Viņai stāstot un man klausoties, raudam abas. Ukraiņi dzied uzvaras dziesmas, ir neticami sīksti un izturīgi, bet, ko tas no viņiem prasa, nav prātam aptverams.
Komentāri