No brīža, kad sieviete savā ķermenī sāk auklēt jauno dzīvību, viņa kļūst par māti. Un, lai gan sākumā nereti šo lomu pat grūti aptvert, tā dzīves laikā nekad nebeidzas, jo neatkarīgi no tā, cik tuvas vai tālas ir attiecības ar bērnu, māte vienmēr paliek māte.
Protams, bērna pirmajā dzīves gadā sieviete ir gandrīz tikai mamma, jo lielākā daļa uzmanības jāvelta mazulim, kurš tikko ienācis lielajā pasaulē. Arī bērnudārzā bērns vēl ir cieši saistīts ar vecākiem, kas viņu gan aizved uz dārziņu, gan atved, arī pasākumi notiek kopā ar vecākiem, un arī mājās bērnam vissvarīgāk ir būt kopā tieši ar vecākiem. Skolā jau vecāku loma ir mazāka – pedagogi ar vecākiem tiekas sapulcēs, svētkos un tad, ja ir kādas problēmas. Arī bērnam arvien svarīgāki kļūst sava vecuma draugi. Vecāku attiecības ar bērnu katrā ģimenē ir ļoti atšķirīgas. Ja sākumā bērnam mamma ir visa pasaule, tad ar laiku mammas loma it kā samazinās, bet tā nekļūst mazāk svarīga.
Arī mani bērni kļūst arvien lielāki, man jāgatavojas tam, ka soli pa solim viņi aizies savā dzīvē. Bet arī tad es turpināšu būt mamma. Tā ir liela dāvana, kas man dota. Un es to novērtēju katru dienu. Tieši tāpēc visvairāk aizkustinājuma asaru man birst saistībā ar saviem bērniem – redzot, kā viņi aug, kā iegūst dzīves pieredzi un redzējumu. Tik īpaši ir bērnu apskāvieni, siltie vārdi, ko viņi velta man kā mammai, viņu dalīšanās noslēpumos un pārdzīvojumos, reizēm lūgums pēc padoma. Vienmēr domāju, cik īpašu siltumu mājās rada bērni – viņu čalas, rosīšanās, smiekli, viņu klātesamība. Un droši vien tikpat lielā mērā šo siltumu rada arī vecāki ar savu mīlestību un attieksmi pret bērniem. Ir labi, ka mājas ir vieta, kur visiem gribas būt.
Lai gan pavisam noteikti tāds nebija konteksts, bet, skatoties raidījumu “Kultūrdeva”, kur režisore Rēzija Kalniņa skaidroja rokoperas “Sfinska” dziesmu “Nē, manis nav”, atklājot, ka doma ir plaša un vēsta, ka cilvēks nav tikai viņš vien, ka būtībā visi kopā esam viens. Man tas cieši sasaistījās ar mātes lomu. Sieviete, kura pirms bērniņa ienākšanas pasaulē ir domājusi par saviem sapņiem un mērķiem, sākot nēsāt sev zem sirds bērniņu, kļūst kas vairāk nekā tikai pati. Vecāku dzīves jēga līdz ar bērnu ienākšanu kļūst daudz dziļāka, mainās priekšstati par pasauli, cilvēkiem. Lai gan ikdienā katram ir tik daudz lomu, vecāku un bērnu loma un saikne ir neaptverami būtiska. Ne velti vienmēr tiek uzsvērts, ka visa pamats bērniem ir vecāki. Bet vecāki nav atrauti no pārējās pasaules un pārējām savām lomām, tāpēc, kā sacīja Rēzija Kalniņa, mēs visi esam viens. Vecāki ietekmē bērnus, bērni – vecākus; skolas – bērnus; darbs – pieaugušos, un tajā visā mēs esam saistīti. Tāpēc nevajadzētu uzskatīt, ka tas, kas notiek skolā, ir svarīgi tikai skolai, vai ģimenē notiekošais ir svarīgi tikai ģimenei, darbā – tikai darbavietai. Tas viss pārklājas un veido vienotu veselumu, kurā mēs visi mijiedarbojamies un dzīvojam. Un, jo pilnvērtīgāka ir katra no šīm vietām, jo jēgpilnāka ir mūsu katra būšana un dzīvošana.
Komentāri