Pēdējā laikā ziņu avotos lasāmas un klausāmas ziņas, ka Latvijā palielinās atsevišķu subkultūru aktivitāte – proti, to darbības nonāk policijas redzeslokā. Ar to domāju aktualizēto tematu par neonacistiski noskaņotajiem jauniešiem panku izskatā jeb “skinhedu” kopienu. Pirms dažām dienām arī LTV1 demonstrēja sižetu par likumpārkāpumu, kurā šo jauno, radikāli noskaņoto cilvēku darbības rezultātā bija cietis pusaudzis. Tomēr pēc ziņu epizodes ieslīgu pārdomās – skaidrs, ka neviens ar “Mana cīņa” eksemplāriem demonstratīvi pa ielu apkārt nestaigā, tāpēc sižeta veidotāji kā vienu no šīs subkultūras pārstāvju pazīmēm (kuri patiešām bieži vien ir ļoti radikāli, agresīvi) min noskūtas galvas un pankiem raksturīgos armijas tipa zābakus, reizēm – ar baltām auklām, kas simbolizē paveiktu vardarbību pret citu rasu pārstāvi. Skatoties prātoju, ka puse no Londonas jaunajiem cilvēkiem staigā līdzīgos apavos. Tāpat puse Londonas iedzīvotāju ir citu rasu pārstāvji. Zābaki kā identificēšanas pazīme, kā vēsta TV sižets, rada gluži aplamu priekšstatu cilvēkiem, kas savos ģērbšanās paradumos ir ļoti konservatīvi un uzskata, ka vīriešiem darba dienās jānēsā uzvalks, gaišs krekls un kaklasaite, jāauj tumšas kurpes. Vien šobrīd pasaulei vārti vaļā, jauno cilvēku modei – tāpat. Bet pietiek par zābakiem.
Satraucoši, ka arī ārzemju ziņu vietnēs kopš saasinātās situācijas Gazā ir daudz ziņu par arvien pieaugošo antisemītisko noskaņojumu pasaulē. Nesaukšu sevi par absolūtu pacifisti, tomēr naida izpausmes pret kādu rasi, kādas nācijas vai reliģijas grupu, konkrēta izskata cilvēkiem šķiet baisas. Un, lai arī mūsu sabiedrība kopumā ir kūtrāka, pasīvāka, pat šeit redzam – palielinās šo “skinhedu” naida izpausmes. Gandrīz pat bail domāt, ar ko nākas saskarties ļaudīm ar citu ādas krāsu, piemēram, Rīgā. Un tur jauniešu no Centrālāzijas valstīm netrūkst – daļa ieradušies studēt, līdztekus meklējot darbu. Interesanti , ka ļoti daudzi paguvuši iemācīties latviešu valodas pamatus, par to sabiedriskās vietās esmu pārliecinājusies pati.
Vērojot notikumus pasaulē, gribot negribot jādomā par to, kurp ejam. Naids, agresija, tajā pašā laikā arvien pieaugoša demokrātija un dažādu minoritāšu teju absolūtā brīvības sajūta liek domāt – cik ilgi pasaule šādi varēs mūs, cilvēkus, noturēt?