Vērtējot padomju laiku un laiku Eiropas Savienībā, visvairāk nāk prātā domāšanas maiņa. Un tas attiecas arī uz ģimeni. Ja savulaik pastāvēja uzskats, ka viss, kas notiek ģimenē, arī tur paliek, pat ja tiek darīts pāri bērniem, tad tagad tas ir būtiski mainījies. Protams, redzams, ka daļai cilvēku šos uzskatus arvien ir ļoti grūti mainīt, viņiem liekas, ka viņi var necilvēcīgi izturēties pret saviem tuvākajiem, tās ir viņu tiesības un nevienam tajā nav jāiejaucas.
Tāpēc ļoti novērtēju, ka Latvijā līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā, ir jāievēro arī cilvēktiesības, kā arī pirms pāris dienām Eiropas Parlaments apstiprināja pirmos vienotos Eiropas Savienības noteikumus vardarbības apkarošanai pret sievietēm un ģimenēs. Tāpat pieejamas dažādas atbalsta programmas, par kurām padomju laikā nevarēja pat sapņot. Arī sociālais dienests arvien uzsver, ka viņu galvenais mērķis nav kontrolēt, bet palīdzēt cilvēkam, vislabāk, ja to iespējams darīt preventīvi. Tagad ir gan atbalsta un izglītojošas grupas jaunajiem vecākiem, gan pusaudžiem, gan senioriem, tāpat atkarīgajiem un citām iedzīvotāju kategorijām, tās organizē gan pašvaldību sociālie dienesti, gan nevalstiskās organizācijas. Daļai sociālo programmu ir tieši Eiropas Savienības finansējums.
Jā, mums joprojām notiek kliedzoši gadījumi, kuros cieš bērni un sievietes, arī vīrieši, bet daudz retāk, taču tā notika arī agrāk, tikai par to skaļi nerunāja, jo – tā taču katras ģimenes personīgā lieta un darīšana. Tagad runājam skaļi, lielākā daļa esam sašutuši un prasām arī no atbildīgajām iestādēm, lai šokējošie gadījumi neatkārtotos.
Domājot par ģimenēm, gan redzu arī ēnas pusi – līdz ar atvērtajām robežām latvieši daudz brīvāk ne tikai ceļo, bet arī pārceļas uz dzīvi uz citām valstīm. Un mūsu tā jau mazais skaits vēl samazinās. Man visbiežāk par to liecina neapdzīvotās ēkas, kuras itin bieži var redzēt, ceļojot pa Latviju. Savulaik tās visas bija vajadzīgas, tajās bija mājokļi vai darbavieta vietējiem. Jā, tiek celtas jaunas, energoefektīvas ēkas, bet skaidrs arī tas, ja mūsu paliek mazāk, tad arī ēku, ko mums ir vajadzība izmantot, ir mazāk, daļa kļūst liekas un pārvēršas par graustiem. Bet tas jau ir stāsts par mums visiem – cik mums pašiem ir svarīga Latvija, cik ļoti te vēlamies dzīvot, vai te ir tādas iespējas kā citviet Eiropā. Ja tā nav, ko darīt, lai tā būtu.
Arī tā ir atšķirība no padomju laikiem – mums katram ir iespēja piedalīties labākas Latvijas veidošanā, jo nav totalitāras varas, kas nosaka, kā mums dzīvot. Mēs katrs veidojam Latviju tādu, kāda tā ir. Ja vēlamies, varam atklāti un droši kopt latviskās tradīcijas. Cilvēki spēj atjaunot senču mājas. Rosīgie veido savus uzņēmumus un pieņem darbā citus, dibina nevalstiskās organizācijas, lai risinātu viņiem svarīgas tēmas, iesaistās politikā Latvijā un arī Eiropas Savienībā, lai mūsu vajadzības un mums svarīgais būtu sadzirdēts. Mēs to drīkstam, varam un darām.
Jā, nekad nebūs tā, ka viss ir ideāli, ir daudz lietu, uz ko varam tiekties, skatoties, kā ir citās Eiropas Savienības valstīs, bet arī ceļš, ko esam nogājuši šajos 20 gados, ir būtisks un nozīmīgs, esam veicinājuši Latvijas valsts attīstību un labklājību, kas balstīta uz demokrātiju, brīvību un cilvēktiesībām.
