Nav dienas, kad policija neziņotu, cik dzērājšoferu aizturēts, cik skandālu noticis, kopīgi lietojot alkoholu. Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem Latvija ieņem 4. vietu, bet Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas valstu vidū Latvija alkohola patēriņā ieņem 1. vietu. 2020. gadā reģistrētā absolūtā alkohola patēriņš uz vienu 15 gadus vecu un vecāku iedzīvotāju Latvijā bija 12,1 litrs, neieskaitot tūristu patērēto, Lietuvā – 11,4 litri, bet Igaunijā – 10,5 litri. Veselības ministrijas publicētajā ziņojumā aplēsts, ka valsts budžetam un ekonomikai ar alkohola lietošanu saistītās tiešās un netiešās izmaksas veido 439,9 – 602,2 miljonus eiro jeb 1,3–1,8% no IKP. Veselības nozarei, tiesībsargājošajām iestādēm un sociālajai palīdzībai 2021. gadā tika radītas 149,7 miljonus eiro lielas tiešās izmaksas jeb izmaksas, kas saistītas ar alkohola lietošanu sabiedrībā.
Ne velti par pirms dažiem gadiem, vēršot uzmanību alkohola pārmērīgai lietošanai, tika radīts sauklis “Zeme, kur dzer”. Tas gan neradīja negatīvu attieksmi pret dzeršanu, vairāk tika uztverts kā vārdu spēle, joks, jo zināms taču, ka Latvija ir “Zeme, kas dzied”. Cik iedarbīgas ir pretdzeršanas kampaņas pirms svētkiem, kas šoferiem atgādina nesēsties pie stūres reibumā, gan jau rīkotāji zina. Tās gan nemudina dzert mazāk vai nemaz, bet izgulēt dzērumu, skaidro, pēc cik ilga laika alkohols organismā pārstrādāsies.
Tā nu ir kārtējā situācija, kurā visi zina, ka dzert ir slikti un tikai retais nedzer. Jau daudzus mēnešus arī Saeima dažādās komisijās, ne pie alkohola glāzes, spriež, kā pasargāt jauno paaudzi no netikuma, bet viņu vecākus atturēt. Tiek vētīts uz priekšu un atpakaļ. Skaidrs viens – jāierobežo pieejamība jeb iespēja nopirkt. Un tad pie viena galda satiekas dažādas intereses: sabiedrības, kuras aizstāv ievēlētie priekšstāvji, alkohola ražotāji un tirgotāji. Labi, ka Latvijā tieši alkohola ražošanai tikai nedaudzi audzē graudus un ogas, citādi arī viņu balss nebūtu klusa. Taču sabiedrības intereses ir divējādas – gan samazināt alkohola pieejamību, gan lai valsts budžetā netrūkst naudas. Te savu viedokli aizstāv katrs, kurš uzskata, ka māk rēķināt.
Neko darīt, viss šajā pasaulē ir saistīts, ik sīkums reizē dod labumu un ļaunumu, būtiski tikai, kas kuru reizi gūst virsroku. Vai dzērāja samaksātie nodokļi ir lielāks ieguvums nekā summa, kas jātērē valstij, lai viņš dzīvotu? Un alkoholiķi ir arī vēl tikai desmit gadus veci bērni.
Saeimas deputāti komisijās cīkstas, labi parādot, kā intereses kurš aizstāv. Bet vēl jau priekšā debates Saeimas sēdē. To, kas ir alkohols, zina katrs, kaut vai ne reizes mūžā nav pielicis pie mutes. Tātad par to ir viedoklis. Tāpat kā katram savi paradumi, pulksten cikos iet uz veikalu pēc kāda grādīgā, cik prasme vizualizēt, kas notiks, ja pēc astoņiem vakarā vairs nevarēs nopirkt ne lāsīti, bet no rīta jāgaida līdz desmitiem.
Tā nu laikam tas ir, ka jautājumus, kas it kā skar plašu sabiedrību, deputāti, tāpat arī ražotāji un tirgotāji prot nonivelēt līdz savai izpratnei. Tāds mērogs.
Protams, var cīkstēties ar viedokļiem, bet vai tad svarīgāka nav tautas, nākamo paaudžu veselība, nevis no pārdotā alkohola un ražotājiem iekasētie nodokļi? Ir šodienas atbilde un rītdienas. Kāpēc Latvijā, “Zemē, kas dzied”, nespējam domāt rītdienas mērogā, bet maldāmies šodienā un stāstām, kā kādreiz bija.
Katrai valstij ejams savs ceļš. Arī alkohola mazināšanā. Tas, kas der Zviedrijā, Somijā vai Kanāriju salās, Latvijai droši vien nederēs. Kā Lietuvā, Igaunijā? Varbūt. Savs ceļš katram pašam ir jāuzbūvē.
Komentāri