Lai nu ko, bet laika skrējienu apturēt nevar. Kalendārs vēsta, ka jau tūlīt divi mēneši no 2024.gada būs nodzīvoti un šogad varam piedzīvot garo gadu, kad februārī ir 29 dienas. Tā kā tas notiek vien reizi četros gados, radās vēlme palūkot, ar ko īpašs tāds īpašais gads. Vispirms jau ar to, ka šajā dienā neviens nesvin vārda dienu. Būtu taču netaisni, ja vieniem vārda diena katru gadu, citiem – tikai reizi četros. Bet piedzimšanu gan regulēt īpaši nevar. Izredzes piedzimt 29. februārī esot 1 pret 1500. 29. februārī dzimušo cilvēku ir tikai viens procents no pasaules iedzīvotājiem. Līdz ar to tikai retajam zināms kāds, kas piedzimis 29. februārī. Šajā dienā dzimušie parasti svin dzimšanas dienu 28. februārī vai 1. martā. Ja nu ticam horoskopiem un astrologu pareģojumiem, tad 29. februārī piedzimt nebūt nav slikti, jo tā var pasaulē nākt ar veselu bagāžu lielisku īpašību un interesantu dzīves scenāriju. Viņi tiek vērtēti kā harismātiski līderi, organizatori un psihologi, prasmīgi sarunbiedri, diplomāti, apveltīti ar taktu un pieklājīgām manierēm, ambiciozi cilvēki ar milzīgām pārliecināšanas spējām un labu veselību. Viņi prot manipulēt ar cilvēkiem, ir labi oratori. Viņiem patīk ceļot, viegli maina dzīves vietu. 29. februārī dzimst talantīgi cilvēki. Bagātā fantāzija ļauj viņiem rīkoties citādi, nekā to darītu vairums, bet tieši tas 29. februārī dzimušos var nobiedēt, un viņi savas īpašās spējas jeb ekscentriskumu var sākt slēpt zem maskas «darīšu tāpat kā visi, lai tikai iekļautos sabiedrībā». Vienlaikus viņi ir godkārīgi un negrib spēlēt otro vijoli; viņiem kā kaķim ir deviņas dzīvības, proti, spēja izvairīties no bīstamām situācijām; viņi var rīkoties ļoti neprātīgi citu cilvēku ieskatā, bet iziet no ūdens sausām kājām.
Starp zināmākajiem 29. februārī dzimušajiem minēti Romas pāvests Pāvils III, komponists Džoakīno Rosīni, žurnāliste Silva Bendrāte.
Interesantas tradīcijas saistītas ar mīlestības tēmu. Šajā ziņā 29.februāris ir īpašs. Garā gada īpašo dienu varot saukt arī par savdabīgu Valentīndienu, jo šajā dienā visas neprecētās sievietes varot izteikt bildinājumu. Tradīcija sākusies Īrijā 5. gadsimtā, kad viena no Īrijas svētajām aizbildnēm Brigita no Kildēras vienojās ar citu Īrijas svēto aizbildni Patriku par to, ka vienu dienu gadā sievietes varēs bildināt savus vīriešus.
Tīši vai netīši, bet ticis padomāts arī par nesmukumu, kad vīrietis atraida bildinājumu. Vairākām Eiropas tautām bijusi tradīcija, ka vīriešiem, kuri noraidīja sievietes uzaicinājumu precēties, bija jānopērk 12 cimdu pāri un viņai tie jāuzdāvina. Dažos avotos pat norādīts, ka bija jāpērk zīda cimdi. Tie maksāja dārgi – vismaz kaut kāda kompensācija par sirdssāpēm. Bet, nopietni runājot, sieviete ar cimdiem varēja noslēpt, ka viņai uz rokas nav saderināšanas gredzena, kaut arī apkārtējiem bija zināms, ka dāma ir attiecībās. Tieši tik atjautīgi.
Jā, bet kādēļ tad ieviesa garo gadu? Garais gads tika ieviests pēc tam, kad bija aprēķināts, ka gada īstais garums ir 365,242 diennaktis. Tātad katru gadu kaut kur paliek ceturtā daļa diennakts. Tā kā lielākā daļa cilvēces vairs nespēj dzīvot saskaņā ar dabas diktēto ritmu un viņiem vajag striktus rāmjus, kam sekot un kuru ietvaros sinhronizēt savu darbošanos, ik pēc četriem gadiem gadam tiek pievienota papildu diena, lai izlīdzinātu atšķirību un laika skaitīšanas sistēma būtu visiem saprotama un saskaņota. Zināms, ka pirmais Gregora kalendāra oficiāli noteiktais garais gads bija 1584. gada 29. februārī. Bet pēc apmēram 3,5 miljoniem gadu liekais datums – 29. februāris – vairs nebūs vajadzīgs, jo Zemes gada ilgums precīzi atbildīs Zemes griešanās ātrumam ap Sauli.
Bet, ja tā īpaši piedomā no strādājoša cilvēka pozīcijām – nemaz tik labs tas 29.februāris nav: par vienu darba dienu vairāk, par dienu ilgāk līdz algai. Nekas, pārdzīvosim, tas tikai reizi četros gados!
Komentāri