Valentīndienā jeb Mīlestības dienā, 14. februārī, Ukraina ziņoja, ka pilna mēroga iebrukuma laikā Krievija zaudējusi jau 398 140 militārpersonas, bet ceturtdienas rītā šis skaitlis jau bija 399 090. Protams, Krieviju tas nav apstādinājis un neapstādinās.
Ukrainas iedzīvotāji pilna mēroga kara apstākļos dzīvo jau gandrīz divus gadus – ik dienu ar ziņām par nāvi un postījumiem. Šajā laikā trešdaļa iedzīvotāju zaudējuši darbu, absolūti lielākajai daļai – ap 78% – ir samazinājušies ienākumi, un Krievijas okupēto teritoriju dēļ Ukrainas iekšienē pārvietoto bēgļu vien ir seši miljoni. Uz ārvalstīm devušies 4,3 miljoni ukraiņu, tātad kara laikā savas mājas nācies pamest vairāk nekā 10 miljoniem ukraiņu jeb aptuveni ceturtajai daļai Ukrainas iedzīvotāju. Pagājušajā nedēļā notika baiss uzbrukums Harkivai.
“Krievu Shahed trāpīja naftas bāzē, degviela sajaucās nāvējošā lavā, kas tecēja lejup pa ielu. Mājas un mašīnas uzliesmoja kā sērkociņi. Zeme dega, lai gan iepriekšējā dienā bija uzsnidzis sniegs. Bojā gājusi ģimene ar trīs bērniem sadega dzīvi. Tēvs, māte un trīs bērni: septiņgadīgs, četrgadīgs un sešus mēnešus vecs mazulis. Radinieki no rīta nodeva DNS paraugus, jo bojā gājušos nevar atpazīt – raksta oficiālie informācijas avoti. Zīdainītis pagaidām nav atrasts. Raksta, ka nodegušas 15 mājas, septiņi bojā gājušie, divus cenšas glābt apdegumu nodaļā. Dega visa Koteļnajas iela, esmu pārliecināta, ka turpmāk harkivieši to sauks par Pekles ielu, jo tā bija īsta pekle. Tagad debesis virs pilsētas aizsedz melni dūmi.(..) Pagājušajā nedēļā intervijā poļu žurnālists man vaicāja: “Hanna, vai var notikt kaut kas tāds, lai jūs piedotu krieviem?” Nekas, Jakub, vairs nekas.”
Tā dienu pēc baisā Krievijas uzbrukuma rakstīja ukraiņu žurnāliste Anna Gina. Savukārt cita ukraiņu žurnāliste, brīvprātīgā Olga Reštilova Valentīndienā savā blogā par izvēli aizbraukt vai palikt kara apdraudētajā Ukrainā, kurā vairs nav no apšaudēm pilnīgi drošu teritoriju, uzrakstīja: “Neticu, ka kādam no mums pašlaik ir viegla izvēle. Mums visiem sāp, jo esam izretināti, izsvaidīti pa visu pasauli, iepazīstamies ar dažādām pieredzēm un vairs nesaprotam viens otru. Pēdējo divu gadu laikā katrs ukrainis un ukrainiete pieņem pašus grūtākos un briesmīgākos lēmumus savā dzīvē. (..) Godīgi sakot, kad pēc nakts apšaudēm, kuru laikā apskauju savus bērnus tāpat kā tā sieviete Harkivā, es ļoti dusmojos, kad redzu, ka mūs pamāca kāds no drošas valsts. Un pēc tam sev saku: “Tu taču nezini, ko nācies piedzīvot tiem ļaudīm, nenosodi!”(..) Vienīgais, ko mēs pašlaik varam darīt – pieņemt, ka mūsu kopīgā pieredze var padarīt mūs stiprākus. Ka bez mūsu brīvprātīgajiem ārzemēs atbalsta mums būtu mazāk, bet mēs nevaram visi aizbraukt, jo jau tagad nav cilvēku, kas strādā. Mēs šeit gaidām visu atgriešanos mājās tad, kad būsit tam gatavi. Galvenais, lai tikai jūs atgrieztos. Pieņemsim to, ka mūsu vidū nav labāko un sliktāko, mēs visi savai valstij esam vērtība. Lai gan nē, gluži tā nav – labākie no labākajiem ir sardzē par mūsu valsti.”
Valentīndienas vakarā Ukraina ziņoja, ka okupanti ar raķetēm C-300 apšaudījuši ciemu pie Kupjanskas Harkivas apgabalā, ir zināms par septiņiem ievainotiem iedzīvotājiem, bet daudzi vēl atrodas zem drupām. Vakar, 15. februārī, no rīta Ukrainas Bruņoto spēku Ģenerālštābs ziņoja par masīvām apšaudēm naktī – notikušas 86 kaujas, četri raķešu un 106 aviouzbrukumi, 95 apšaudes. Ar raķetēm apšaudīta arī Kijiva, ukraiņiem izdevies tās visas notriekt. Turpinās agresorvalsts centieni iznīcināt Ukrainu, un nekas neliecina, ka Krievija varētu apstāties.
Komentāri