Sunīši – lieli un mazāki, paklausīgi un tādi, kas bez mitas rej uz katru pamanītu kustību, skaņu vai gaismas signālu. Ļoti populāri pēdējos gados kļuvuši mazo šķirņu suņi – klēpju sunīši, dāmu mīluļi, mazie, kvaukšķošie mīļzvēriņi, par kuriem dažkārt pat nav īsti skaidrs, vai pēc parametriem dzīvnieks tiešām atbilst suņa nosaukumam. Un tomēr šos mazos sunīšus dāmas paradušas staipīt līdzi visur. Raibos mētelīšos ietērpti, kājeles raustot uz sniegotās vai slapjās ietves, dzīvnieciņi dodas pastaigās pa ietvēm un daudzdzīvokļu namu pagalmiem. Taču ne tikai, arī somiņās vai rokās nes līdzi veikalos, lai arī daudzviet sabiedriskās vietās pie ieejas redzamas aizlieguma zīmes ieiet ar suņiem. Tas redzams pat kafejnīcās un, protams, arī avioreisos.
Nav noslēpums, ka mazo šķirņu suņi mēdz būt īpaši trauksmaini, skaļi, nervozi, un nez vai tāda nemitīga dzīvnieka staipīšana pa sabiedriski pieblīvētām vietām dzīvnieka psihei nāk par labu. Tas jau nekas, ka saimnieks (visbiežāk jau saimniece) turpat blakus. Troksnis, cilvēku plūsma suņa maņām varbūt dažkārt izrādās par daudz. Un tad notiek tādi skumji gadījumi, kā dzirdēts, piemēram, Rīgā, kad mazā sunīša saimniece mokās sirdēstos, ka kāds savu liela auguma suni izvedis pastaigā bez uzpurņa un lamzaks uzbrucis mazajam.
Tie, kam suņi ir vai bijuši , visdrīzāk piekritīs, ka visbiežāk tieši mazie dzīvnieciņi lielos izprovocē “uz kašķi”. Tā nu tas ir. Bet par to runāts netiek. Lūk, pirmdienas rītā publiskajā telpā lasāms kāda vīrieša sašutums, kā viens šāds miniatūrais mīlulis sakodis viņa bērnu. Publiskā vietā. Restorānā. Bērnu spēļu stūrītī. Skaidrs, trauma nav liela, tomēr fakts jau paliek, varbūt tas bērnam uz visu mūžu var atstāt bailes no dzīvniekiem, visvairāk tieši no suņiem. “Šodien biju restorānā, kurā ir bērnu stūrītis, kas nozīmē, ka tas ir paredzēts bērniem. Kādā brīdī bērns pieskrēja pie manis, un tieši tad viņam kājā iekoda kādas ģimenes mazais suns. Saimnieki pat nedomāja atvainoties vai kā citādi reaģēt. Man nav nekā svarīgāka par manu bērnu, tāpēc sacēlu traci. Pieprasīju, lai sunim liek uzpurni, ja tas kož. Tā ir bērnu (un ne tikai) drošība. Ministru kabineta noteikumi Nr. 266 nosaka, ka sunim, ja tas atzīts par bīstamu, jāvalkā uzpurnis. Ja šis suns kož, to būtu jāatzīst par bīstamu,” situāciju aprakstīja
“Twitter” lietotājs Strazdiņš. Vīrietis norādīja, ka iemesla suņa kodienam nebija – bērns pat nav zinājis, ka suns slēpjas zem galda rotaļu zonā. “Vienkārši pieskrēja un iekoda,” raksta vīrietis.
Ārvalstīs ļaudis savus četrkājainos draugus ņem līdzi daudzviet, arī restorānos, kafejnīcās. Un ne tikai mazos klēpja sunīšus, arī liela auguma dzīvniekus. Pērn, viesojoties Madridē, ik rītu devos brokastīs tuvējā āra kafejnīcā, un vismaz puse spāņu, kas nesteidzīgi baudīja rīta kafiju, līdzi bija paņēmuši arī savu četrkājaino draugu. Jā, kāds no sunīšiem reizumis pat skaļi, bezkaunīgi rēja. Tomēr neviens nesūdzējās, visi citi to uzskatīja par normu – viņiem tā pierasts. Tajā pašā laikā neviens suns arī neuzbāzās apkārtējiem, saimnieki tos turēja ciešā saitē blakus savam galdiņam. Te, šķiet, arī slēpjas mūsu problēma ar mazajiem vaukšķiem, jo dāmas dažkārt uzskata, ka tie ir mīļi, klusi, paklausīgi pret visiem citiem un “nevienam nekad pāri nenodarīs”. Bet, ja mazais dzīvnieciņš nemitīgi tiek vadāts līdzi visur, kur ir troksnis, skaļi bērni, kas skrien, smejas, dauzās un taisa vēl lielāku troksni (būsim godīgi, restorānu spēļu zonās, kas paredzētas bērniem, reti kad valda pieklājīgs klusums un mierīgas rotaļas), nav brīnums, ka kādā brīdī mazā suņuka nervi neiztur un dzīvnieks var iekampties pirmajā kājā vai rokā, kas patrāpās ceļā.
Komentāri