Pateicoties Priekuļu novada pašvaldībai un Latvijas Lauku konsultācijas centra (LLKC) Cēsu birojam, Priekuļos nepiespiestā diskusiju formā aizvadīta sanāksme “Zemnieku brokastis”.
Uz sanāksmi bija ieradies Zemkopības ministrijas (ZM) parlamentārais sekretārs Ringolds Arnītis, Lauksaimnieku organizācijas sadarbības padomes (LOSP) valdes priekšsēdētājs Edgars Treibergs un ZM Lauku attīstības atbalsta departamenta direktore Liene Jansone. Amatpersonas kopā ar saimniekiem diskutēja par kopējo lauksaimniecības politiku pēc 2020. gada.
Pagājušā gada nogalē Eiropas Komisija (EK) nākusi klajā ar jauno pārdomu dokumentu par lauksaimniecības un pārtikas nākotni pēc 2020. gada. Šobrīd dokumentā izklāstīti galvenie uzsvari, kā Komisija redz turpmāko atbalsta politikas virzību. Izstrādājot priekšlikumus nākamajam attīstības periodam, EK piedāvājusi diezgan plašu aplūkojamo jautājumu bloku. Zemkopības ministrija izvirzījusi četrus būtiskākos jautājumu blokus, kurus vēlas izdiskutēt ar zemniekiem, proti – tiešmaksājumi, vides un klimata jautājumi, modernizācija jeb ieguldījumu nepieciešamība un riska pārvaldība.
Tiešmaksājumi
Runājot par tiešmaksājumiem, Komisija dokumentā norāda, ka jāskatās, kā Latvijā šie maksājumi tiks mērķēti. “Šobrīd 80 procentus no maksājumiem saņem lielās saimniecības. Mērķis panākt, lai finansējums visiem būtu līdzvērtīgs, ļoti liels akcents likts tieši uz mazo un vidējo lauku saimniecību stiprināšanu,” skaidro L. Jansone.
Pašlaik Komisija apspriešanai piedāvājusi trīs iespējas. Pirmā – turpināt mazo lauksaimnieku atbalsta shēmu, kas Latvijā jau pastāv, otrā iespēja ir pārdalošais maksājums, kurā par pirmajiem 30 ha tiek maksāts lielāks platību maksājums, bet par pārējiem hektāriem summa ir mazāka, un trešais variants – noteikt maksimālo maksājumu vienai saimniecībai plānošanas periodā. Ar šādu pieeju varētu nodalīt lauku viensētas jeb cilvēkus, kuriem dzīve laukos ir dzīvesveids, nevis ražošana, un lauksaimnieciskos ražotājus, kas dod pienesumu ekonomikai. Pēc Eiropas Komisijas definējuma mazās saimniecības ir līdz pieciem hektāriem, mazās un vidējās ir no 50 līdz 250 ha, un lielās tiek klasificētas virs 250 ha.
Lauksaimniekiem nebija vienprātīga viedokļa jautājumā par mazo lauksaimnieku atbalsta shēmu, kurai pateicoties saimnieki saņem 500 eiro arī par vienu hektāru, jo pieredze rāda, ka attālākos novados daļa iedzīvotāju šo iespēju izmanto kā piemaksu pie pensijas. “Protams, arī to var saprast, taču līdzekļiem dzīves kvalitātes celšanai būtu jānāk no citiem avotiem, nevis no lauksaimniecībai paredzētajiem fondiem,” iebilda Vecpiebalgas novada lauksaimnieki, kamēr vairāki klātesošie uzskatīja, ka, lai gūtu kādu maksājumu, arī viens vai divi hektāri jāsakopj, tātad viņu skatījumā finansējums netiek ļaunprātīgi izmantots. Tāpat izskanēja viedoklis, ka piemājas saimniecībām būtu jāpiesaista līdzekļi no vides atbalsta fondiem, jo šīs saimniecības vairāk orientētas uz konkrēta dzīvesveida un vides daudzveidības saglabāšanu. Bija dzirdams arī aicinājums vairāk stimulēt nevis tiešmaksājumu apguvi, bet gan mazās uzņēmējdarbības veicināšanu lauku reģionos.
Lauksaimnieki uzsvēra, ka, strādājot pie nākamā attīstības perioda dokumenta sagatavošanas, rūpīgi jāizvērtē, kam pieejamā tiešmaksājumu nauda tiks izlietota un cik efektīvi apsaimniekota. Zemnieki atkārtoti uzsvēra, ja nauda “nestrādās”, bet tā vietā tiks nepamatoti paaugstināta nomas maksa un kropļots zemes cenu tirgus, valstij kopsummā nebūs nekāda ieguvuma.
Kopsavilkumā klātesošie vienojās, ka ģimenes lauku sētu īpašniekiem tiek maksāta “X” summa par ainavas, vides uzturēšanu, nesaistot maksājumu ar hektāriem, kamēr pārējiem, kuri nodarbojas ar lauksaimniecisko ražošanu, tiešmaksājumu summa tiek diferencēta pēc apsaimniekotām platībām.
Investīcijas
“Ministrijas piedāvājums ir saglabāt grantu lomu investīcijām, jo mums vēl joprojām ir nepieciešamība pēc saimniecību modernizācijas. Tas jāturpina, ievērojot reģionalizācijas principu, sadalījumu mazās un lielās saimniecībās, ieviešot starpgrupu, jo pašlaik mazās saimniecības ir ar apgrozījumu līdz 70 tūkstošiem eiro gadā, bet lielās virs 70 tūkstošiem, un šī robeža ir pārāk plaša,” skaidro L. Jansone.
R. Arnītis vēl piebilda, ka Komisija nākusi klajā ar iniciatīvu pāriet uz finanšu instrumentiem, tas nozīmē, ka visa nauda būtu pieejama kredītu veidā. Tad saimniekiem vispirms būtu jāizvirza sasniedzamie rādītāji, nevis jāvadās pēc principa – nauda ir pieejama, tāpēc iesniegšu projektu. Šāds princips radītu saimniekos vēlmi ātrāk sasniegt rezultātus, lai atgūtu grantu.
Sanākušie lauksaimnieki piebilda, ka investīciju piesaiste un grantu apguve pēc būtības ir atbalstāma, taču nospiedoša ir neziņa par valsts attīstības virzienu, konkrētāk to, vai zemnieka saražotai produkcijai būs noiets arī pēc diviem, trijiem un pieciem gadiem. Ja situācija lauksaimniecībā arī turpmāk būs tik nestabila, kāda tā ir pašlaik, piemēram, piena lopkopībā, kaut ko modernizēt, ieguldīt līdzekļus ir ļoti riskanti.
Vide un klimats
Lēsts, ka nākotnē ļoti liels uzsvars tiks likts tieši uz vides pasākumiem. “Lauksaimniekiem turpmāk būs jādod nozīmīgs ieguldījums arī apkārtējā vidē. Tāpēc no Komisijas puses ir nosacījums, ka jāizvirza augstāki mērķi un jāorientējas uz rezultātiem akurāt vides jomā. Jau šobrīd zināms, ka no tiešmaksājumiem 30 procenti atvēlēti zaļināšanas un dažādiem agrovides pasākumiem, turklāt drīzumā prasības būs stingrākas,” saka L. Jansone.
Te lauksaimnieki ierosināja vērtēt zaļināšanas pasākumus pēc ģeogrāfiskā izvietojuma, katra novada un pat saimniecības darbības principiem.
Risku pārvaldība
Lauksaimniecība vienmēr ir pakļauta laikapstākļiem, un Komisija labprāt vēlas redzēt, kā Latvijā tiks ieviesti riska pārvaldības instrumenti. “Protams, mums ir apdrošināšana, taču tā ir ļoti mazā apjomā, šobrīd tikai kādi 10 procenti lauksaimnieku apdrošina savas sējplatības . Otrs ierosinājums ir ieviest riska pārvaldības fondus, kurā jāveic obligātās iemaksas, jo brīvprātīga iesaiste ir neefektīva. Saprotam, zemnieki ir gatavi paši veidot uzkrājumus vietas saimniecībā un izmantot apdrošināšanas pakalpojumus,” paskaidroja L. Jansone.
Sarunas dalībnieki, zemnieki, tomēr nosliecās par labu fonda izveidei ar obligātām iemaksām vai obligātai apdrošināšanai, jo brīvprātības princips, viņuprāt, rezultātus nedos. Tomēr saimniekiem bažas rada apdrošinātāju vēlme pelnīt no lauksaimnieku iemaksām, tāpēc klātesošajiem beigās jo simpātiskāka šķita doma par fonda izveidi, lai gan radās arī jautājumi – kurš fondu vadīs, kurš administrēs līdzekļus, pēc kādiem principiem kompensācijas izmaksās? Šis jautājums vēl prasa rūpīgu izvērtēšanu un vienotu pieeju.
Budžets
Maija sākumā EK nāks klajā ar piedāvājumu nākamā plānošanas perioda budžetam, bet, ņemot vērā, ka Lielbritānija no ES saimes izstājas, pastāv divi varianti: vienā gadījumā visas dalībvalstis palielina iemaksas un mēģina noturēt budžetu līdzšinējā līmenī; otrs – visām ES dalībvalstu politikām ir finansējuma samazinājums. Kurš no scenārijiem gūs lielāku atbalstu, uzzināsim pavisam drīz, taču jau tagad skaidrs, ka jūnija sākumā būs gatavi jaunie regulu piedāvājumi, kuros jau konkrētāk būs precizētas maksājumu formas un nosacījumi.
Komentāri