33 gadi kopš Barikādēm, divi gadi kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā, un nu no visām pusēm nāk informācija, ka mums jābūt gataviem (kaut kā vēl nevar aptvert!) karam. Pat vēl vairāk – Atmodas laika politiķis, vēsturnieks Odisejs Kostanda 16. janvāra televīzijas raidījumā “1: 1” pauda, ka karš jau ir sācies, jo arī hibrīdkarš, ko esam jau piedzīvojuši, ir un paliek karš. Un, manuprāt, mūsu līdzdalība, palīdzot Ukrainai, arī ir sava veida iesaistīšanās karadarbībā; mēs visi taču no tā ciešam gan emocionāli, gan finansiāli (un paldies dievam, ka pagaidām tikai tā).
Kā visos jautājumos savu viedokli saspringtajā laikā paudis Valsts prezidents. “Pārdomāti, racionāli un bez nolemtības sajūtas ir jāgatavojas visiem scenārijiem, sociālajā medijā “Facebook” 17. janvārī uzsvēris Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, komentējot izskanējušās runas par iespējamu Krievijas uzbrukumu kādai NATO dalībvalstij nākamo trīs līdz desmit gadu laikā. Viņš arī atgādinājis, ka mūsu paaudzes uzdevums ir nosargāt Latvijas neatkarību. Nav šaubu, ka tas ir iespējams. To Latvijā rādījušas Brīvības cīņas, Atmodas laiks un Barikādes. To katru dienu apliecina Ukraina. Par kādu cenu? Tas jau ir cits stāsts. Pēdējoreiz, kad barikādēs bija jāaizstāv sava valsts, gāja bojā cilvēki. Viņus atceramies un ar vislielāko cieņu un pateicību godinām tieši šajās dienās. Un ir taču katrs pats sev uzdevis jautājumu – kā es rīkotos, ja arī šodien būtu jāstājas pretī tankiem, pretī apbruņotiem iebrucējiem.
Cik daudz būs to, kas nebaidīsies, kas aizstāvēs valsti, ja vajadzēs, līdz pēdējam elpas vilcienam. Atzīšos, man ir mazliet bail par to domāt. Ikdienas sarunās visbiežāk izskan – kurā brīdī un uz kurieni bēgt. Droši vien to nosaka arī mūsdienu iespējas, atvērtās robežas, atvērtā pasaule; toreiz – pirms 33 gadiem – nudien cilvēks parastais nezināja, kur un kā aizmukt. Tomēr arī tā kopīgā noskaņa, tas gaiss apkārt bija cits. Vai varbūt man tikai tā liekas…, varbūt tikai nostalģija. Un var būt, ka reālā situācijā arī šodienas jaunākajai paaudzei domas un emocijas būs pavisam citas, jo var jau aizbēgt no draudiem, nevar aizbēgt no sirdsapziņas: kā sadzīvot pašam ar sevi, kā noskatīties, kā citi karo, ko atbildēt, kad prasīs – kur tu tajā brīdī biji?
Kā mierinājums mums visiem, protams, ir daudz jaunu patriotiski noskaņotu cilvēku, kuri stājas Zemessardzē, brīvprātīgajā un obligātajā Valsts dienestā, viņi devuši zvērestu aizstāvēt Latviju.
Kā mierinājums arī Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča vārdi : “.. neļausimies vieglprātīgai attieksmei pret valsts drošību, stiprināsim to ikdienas darbā. Krievija un Baltkrievija pārredzamā nākotnē nemainīsies, sadzīvot ar šo draudu, stiprināt savu noturību un izturēt šo laiku nebūs viegli, bet tas ir izdarāms, un mēs to izdarīsim.”
Komentāri